Bija pirmais darbadienas rīts jaunajā dzīvesvietā. Izrāpos no karaliskās gultas apbrīnojami laicīgi - jau pie otrā tarkšķa. Zināmu vannas istabas īpatnību dēļ man nākas mainīt ierasto rīta darbību kārtību: vispirms jāatgriež karstā ūdens krāns, tad jāpabrokasto (es ēdu daudz), tad jāpamērcējas vannā (neciešu vannas, vismaz tādas, kāda ir man), tad kailam jāskraida starp vannasistabas izlietni un koridora spoguli, pie kura notiek skūšanās. Bet tad sākas krasas izmaiņas režīmā. Vispirms jāskrien uz vilcienu, tad jākvern uz perona, gaidot nākamo, tad pēkšņi jāaptver, ka uz deguna trūkst briļļu, tad jāiet atpakaļ uz mājām, tur jāatrod, ka biju aizmirsis arī naudu un citu būtisku bikšu kabatu saturu, tad atkal jāskrien uz vilcienu (šoreiz bija tuvāk, es pat redzēju durvis aizveramies), tad jāpieliek solis, lai paspētu uz mikriņu, tad visu ceļu jālasa grāmata, pie sevis šķendējoties, ka vilciens tiešām pārvietojas ātrāk. Tad jāskrien cauri centram elšot pūšot. Nu bet pēc tam viss bija gandrīz vienkārši. Sēdēju franču valodas nodarbībā ar vairāk vai mazāk pazistamiem ļautiņiem. Tagad man ir pusdienlaiks, bet pēc franču valodas otrās daļas atkal iespringšu, braukšu pie provaidera atslēgt i-netu, tad uz veco dzīvokli noslēgt rēķinus, tad pie zobārsta, tad atkal mazliet pie vecmāmiņas un "co.", un mājup. Tādas, lūk, štelles. Kā jau šodien secināju, ar plānošanas apvienošanu ar plānu īstenošanu aizvien iet čābīgi.

Un tā arī nesaņemu atbildes uz neskaitāmiem (nu labi, vismaz trijiem) apsveikumiem. Tas ir sarežģīti un skumji.

Un interneta ari nav. Tikai milzu rēķins par iezvanīšanos.