November 29th, 2006

01:41 am
Deutschland überalles jeb Īsais informatīvais atstāsts par ceļojuma gaitu

Gaisā nepaliku, vācu mežos arī [gandrīz] neapmaldījos. Divarpus stundas gaisā un tad jau klāt vāczeme. Nebij' ar' nemaz tik neērti tai lidmašīnā. Ryanair loterijā nevinnēju.

Lidostā izdarīju apmēram divas taktiskas kļūdas. Pirmkārt, iegāju sieviešu tualetē un aiz pārsteiguma, ieraugot pretī seju, kas galīgi neizskatās pēc vīrieša sejas, es spēju tikai stostīties un kāpties atpakaļ. Pēc tam, ticis vīriešu tualetē, jutos kā paradīzē. :) Otra taktiskā kļūda bija dzert kafiju un ēst maizīti pirms došanās uz autonomu - izrādās, lai tiktu līdz Hertz stendam, jāstāv pamatīgā rindā tā apmēram uz 45-50 minūtēm. Rezultātā no termināļa es izgāju tikai ap 22-iem, pusotru stundu pēc nolaišanās.

Izgājis ārā, ieraudzīju baiso miglu un, burtojot numura zīmes un pētot man piešķirtās auto atslēgas, meklēju mazu tumšu Renault Clio. Izstaigāju vienu autostāvvietu, pajautāju vienam atstarojošā vestē tērptam vīram par Hertz stāvvietas atrašanās vietu. Šim sejā parādījās diezgan izteikta sāpju un piepūles izteiksme, kad viņš izdzirdēja manu runāšanu angļu valodā, bet tomēr uz manas uzrunas beigu daļu viņš atplauka un pastāstīja man par iešanu 200m, tad pa labi un tad "kaut kur tur". Nogājis 200m, es atkal izstaigāju krustu šķērsu vienu parkošanās laukumu un savu auto neatradu. Tad atradu vienu iežogojumu, kur bija dažas norādes par Hertz. Nu, tur bija arī mans auto.

Nu jā, tad man priekšā bija savu 130 km pārbrauciens, kur ik pa brīžiem bija baigā migla, ik pa brīžiem man bija jāstājas malā un jāpēta karte. Divas reizes nogriezos pa nepareizo ceļu, pirmajā reizē attapos ļoti ātri, bet otrajā reizē - jau diezgan tuvu galamērķim - es trāpīju vienā riktīgi mazā un ļoti līkumainā celiņā, kas veda augšup pa Reinas ielejas stāvo nogāzi. Tur bija tik mazi ciematiņi (precīzāk - viens gab. ciematiņš), ka manā kartē ne tuvu nekā tāda nebija, bet es, attapīgs būdams, ņēmu telefonu un konsultējos ar saviem paziņām - man pat izdevās viņiem izstāstīt, kur es ellē atrodos, un viņiem pat izdevās man nosaukt veselu virkni ar sarežģītiem vietvārdiem, kurus man pat izdevās daudzmaz atrast kartē un daudzmaz paturēt prātā. Nebija pagājušas ne divas stundas, kā es iebraucu galamērķa pilsētiņā - akurāt ap pusnakti pēc vietējā laika. Pārkings ielas malā, mēreni stāvā ieliņā.

Tad nu mani tagad pabaroja, es tā īsti nesapratu viņu pasmīnēšanu, kad uz viņu jautājumu par to, cikos es gribētu celties, es atbildēju, ka tā ap 10-iem, nu varbūt deviņiem. Nudien nesapratu, kas tur par ko smīnēt.

Tad nu tas īsumā. Ko es rīt darīšu, keine Ahnung.

Upd. Bet mugura gan sāp pēc sēdēšanas tai mašīnītē. :/