Kad rūteris bija uzkāries, kad visas manas ģimenes meitenes bija pabarotas, mazliet samīļotas un noliktas gulēt, izslēdzu datoru un tumbas (par vienu fona troksni mazāk), uztaisīju tēju un uzsmērēju medusmaizi, un pieķēros pie pirmās lasāmvielas, kas bija pa ķērienam un ko šādā noguruma piepildītā vakarā prāts akceptē lasīšanai. Vārdusakot, lasu sieviešu žurnālu - par attiecību risināšanu, par mīlestības attīstību pēc daudzu gadu kopdzīves, par iemīlēšanās stadijām, pārskatīju rubriku "lasītāju vēstules", pa diagonāli pārskatu interviju ar vietējo teātra zvaigzni, tagad taisos lasīt interviju ar Māri Ozoliņu, jo par interviju esmu dzirdējis atsauksmes. Tad kādā brīdī sevi liek manīt uzmanības deficīta sindroms, tfu, nē, ko es te jaucu. Kā latviski sauc "short attention span"? Nu, mana uzmanība un koncentrēšanās spēja pēc pirmās lapas izlasīšanas liek aizdomāties par to, ka varētu tā kā vēl vienu tēju, vēl vienu medusmaizi (ļoti iesaku Saules saldskābo maizi no Zelta Vārpas ceptuves, reklāma nav apmaksāta, toties maize ārkārtīgi garšīga), un tad pzrk ņem rokās telefonu un sāk rakstīt ierakstu.