Mūzika arī manā dzīvē ieņem svarīgu vietu — par to varu aizdomāties arī, piem., brīžos, kad [manā] jaunajā darbavietā savā neregulārajā darbalaikā birojā ierodas kolēģe, kurai mūzika traucē un kura vienmēr izrubī rādžiņu (pardon my french). Tas man netraucē, tikai — kā jau ar daudz ko šai dzīvē — rosina padomāt par to, ko mēs novērtējam tikai tad, kad mums tā nav.

Bet ne par to bija iecerēts šis stāsts.

Reizēm mēdzu klausīties "oldskūlīgu" mūziku, kas bija populāra un/vai radīta, piem., laikos, kad mūsdienu zelta jaunatne vēl pamperos skraidīja (kad nu pamperi vispār sāka parādīties šai kapitālistiskajā sabiedrībā, bet tas jau atkal ir cits stāsts). Un tādos brīžos reizēm mēģinu iedomāties, kā nākamā paaudze (lasi: mana meita un viņas līdzgaitnieki) uztvers šādu mūziku, ko klausos es un kas ir tapusi, piem., 15 gadus pirms viņas dzimšanas. Un — lai labāk to varētu izprast — mēģinu pats iedomāties, kādas man ir attiecības ar nosacīto "manu vecāku jaunības mūziku", kas tapusi 15 gadus pirms manas dzimšanas.

Atbilde? Nav ne vainas!
* bītlomānija sit augstu vilni, bet augustā šie pēdējo reizi uzstājas koncertā;
* Elviss vēl ir dzīvs;
* tiek dibināta grupa Pink Floyd;
* piedzima A. R. Rahman, Dženeta Džeksone, Rammstein bundzinieks (vienā dienā ar Godfrapp solisti), Rob Zombie;
* bet starp tā gada ierakstiem vēlos izcelt, lūk, šos:
# Bīč bojzu "Good Vibrations",
#Saimona un Garfunkela "Sound Of Silence",
#Statleru brāļu izpildīto "Flowers On The Wall", ko nemirstīgu padarīja "Lubenes" saundtreks,
#bīč bojzu "Barbara Ann" (mūžīgi mūžos atgādinās labākos kora laikus, es tik neatceros, kurā korī bijām uz šito saņēmušies zīmēties koncertos),
#puķubērnu The Mamas & The Papas "California Dreamin'" (ja kaut kas man rada "nostaļģiskas" sajūtas par hipiju laiku, tad tas ir šis songs, bet man klusībā šķiet, ka šo nostaļģiju radīja kāda filma ar šo dziesmu saundtrekā, moš filma par Forestu G.?),
#šķebinoši romantisko Frenku Sinatru ar "Strangers In The Night",
#forši foršiņo The Supremes "You Can't Hurry Love" (novērtējiet vokālus),
#lielisko The Monkees "I'm a Believer" (jaunākā paaudze atpazīs mūzdienu Šreka saundtreku, bet ievērtējiet tak video no sešdesmitajiem!),
#un es te tikai ASV popmūzikai viegli pieskāros.

Bet tiem, kas skipoja pierakstus par sešdesmitajiem, lūk, pārmaiņas pēc kaut kas no citas operas ar zīmīgu nosaukumu "Fight Music"! (Atgādina koju laikus.)

Pīs, m***f****z.

P.S. Ja reiz par mūziku, re', uzdūros gabalam, kas "leģendārajā" 2007. gada vasarā bija mani izbesījis, izvedis no pacietības "un vispār" — tolaik slēdzu radio uz citu staciju ikreiz, kad šo dzirdēju, bet šodien, 2010. gada rudenī, vienu reizi to klausoties, un es atkārtoju - vienu reizi, tāda viegla smeldze parāva iz atmiņām, pietrūkst tas laiks. Nu jā, runa ir par to "It's too late to apologize", kas skanēja ausīs diendienā ne man vienam vien.

Nē, nu pardon, tā kā neviens nenolasīja starp rindiņām rakstīto ielūgumu, ka šovakar var braukt ar mani sadzert vīnu uz pagājušo dzimšanas dienu, tad es te turpināšu tādā pašā garā, kamēr kāds no mums neaizmigs.

Re, es tak vienmēr esmu teicis, ka Gatis Šļūka ir reāls kēkss:
( runa ir par rītdienas izvēli )