Runājot par slimnīcu, viena padarīšana, kas mēdz nodarbināt manu prātu šādās iestādēs, ir "lomu spēles". Apmēram vienīgais, ko atceros no vidusskolas psiholoģijas kursa (otrs, ko atceros, ir anormāli agrā celšanās uz tām nultajām stundām — akurāt nakts vidū!), ir teorija par lomām, ko mēs ikdienā pieņemam dažādās situācijās un dažādās ikdienišķās attiecībās. Es varu būt vīrs, dēls, tēvs, brālis, draugs, īrnieks, pircējs, pasažieris, klients, darbinieks, pasūtītājs, cibiņš, teātra apmeklētājs, satiksmes dalībnieks un tā tālāk, un tā tālāk, bet slimnīcas pacienta loma mani mēdz fascinēt ar to, ka tādā gadījumā attiecības pieņem kaut kādu gandrīz bezierunu pakļaušanās aspektu (sakiet, ja tas tā tikai man, lai es zinu, ka jāiet [atpakaļ] ārstēties, hehe). Nonācis slimnīcā, gandrīz neatkarīgi no iepriekšējā sabiedriskā statusa, tu kļūsti pakļauts ārstu, medmāsu un citu ārstniecības personu varai. Vari jau kačāt pravas, bet principā tavu dienas režīmu nosaka citi. Bērnu slimnīcā es sastapu jaunu šīs lomas aspektu — man nācās pieņemt "pacienta mātes" lomu. Pats neesmu pacients, bet uz mani apmēram pilnā mērā attiecas pacienta lomas noteikumi, pārstāvu pacientu, gan tiesiski parakstot dokumentus, gan aizstāvot pacienta intereses iegūt pareizu ārstēšanos kursu, kā arī aizstāvu pacientu (pret "ļaunajiem" pieaugušajiem, kas mēģina nodarīt pāri mazajam cilvēciņam) un morāli atbalstu, protams, uz mani arī attiecas tas pats minētais par dienas režīmu, ēdienkarti utt. Jā, interesanti, ka tīri praktiski "dabā" visur ir norādes par pacientu mātēm (piem., uzsaukumi uz durvīm, ka "pacientiem un mātēm ieeja aizliegta" utt.), lai gan nebiju vienīgais tēvs, kas tai nodaļā uzturējās.

Vēl par to slimnīcu jāpiebilst atzinīgi vārdi par personāla attieksmi. Sirsnīgi cilvēki bez gala. Pa vidu gadās arī pa kādam rūgumpodam (jau vairāk kā nedēļu pie sevis bubinu par "rentgena tanti", kas uzbrauca man par bērna ģērbšanas stilu), bet absolūti lielais vairums sastapto darbinieku ir laipni un gaiši cilvēki, kas nudien atvieglo ārstēšanās procesu, lai gan zinu, ka mazam cilvēciņam tas tāpat ir traumējoši un "viss slikti", jo nav tās dzīves pieredzes, lai salīdzinātu un novērtētu, cik liela nozīme tomēr ir šādai pozitīvai attieksmei.

Ja ārstēšanās slimnīcā nebūtu trakoti sāpīga padarīšana, varētu pat teikt, ka bija prieks ārstēties Bērnu slimnīcā.

Miegs sāk nākt, tāpēc vēl īsumā nākamajā ierakstā par darbu, par skolas laika čomu satikšanu un izrietošiem secinājumiem/vērojumiem.

Bet par darbu tomēr mazliet. Sajūsminos, cik daudz un cik praktiski šajā darbā tiek izmantota Skype komunikācija, gan iekšējā (birojs tāds diezgan virtuāls, lielākā daļa kolēģu izvēlējušies strādāt no mājām), gan ārējā, bet tad nu citāts no sarakstes ar kolēģi, kuru pirms vairākiem gadiem pazinu "korista" un "studiju biedra" lomās (atsaucoties uz pirmo rindkopu, ja kāds lasa selektīvi), citāts man iedeva pa pieri kā ar pannu:

es: jā, man kaut kā šitais uzdzen stresu :)
kolēģis: tas, ka tu tik akadēmiski un pareizi runā? jā, apgrūtinoši :D

(Nu, es pirms brīža biju uzrakstījis kaut ko tādu kā "Tev ir pie rokas šī teksta apjoma novērtējums?") Uzslava un kritika vienlaikus, aš gribējās par spīti sākt brīvi lamāties, lai pierādītu pretējo, bet tā vietā tikai iekritu nelielās pārdomās. Bet nu ar lamāšanos man ir tā, ka mēdzu to praktizēt, kad esmu viens (manuprāt), un tad nu šonedēļ vienurīt gadījās tā, ka steigšus aizvedu meitu uz dārziņu, eju ārā pa vārtiem un taustu kabatas un somu un secinu, ka maka-ta-nau (lasi: uz darbu netieku), un tad nu gan sulīgi nolamājos balsī, lai tai pašā mirklī pagrieztos un pamanītu turpat pie vārtiem stāvošu cita bērna tēvu. Papildu frustrācija gan neiestājās, jo es jau biju iegrimis savas muļķības apcerēšanā un uz-darba-braukšanas maršruta pārplānošanā.

Nu jā, un vakar satiku senos skolas laiku čomus, kas ar gadiem kļūst prātīgāki (mazliet prātīgāki), vecāki un jau pēc 2-3 aliem ir gatavi doties mājās, nevis laužas bujānīt līdz rītam, kā agrāk būtu darījuši — tas gan neizslēdz, ka daži un dažreiz podus gāž tāpat kā senos laikos, lai atceramies vasaras vidū notikušo klases salidojumu, par kuru es jau toreiz rakstīju, ka pēc tam vēl veselu nedēļu klases meilinglistē notika diskusijas par vakara "filmas" restaurēšanu.

Ar labunakti.