Brauciens starptautiskajā autobusu reisā Tartu-Rīga šoreiz random kārtā piedāvā braukšanu kopā ar latviešu pensionāru pāri, kuri laikam bijuši ekskursijā uz Tartu ("vissmukākā ēka laikam bija teātris"), un krievu valodā runājošu gaišmatainu māmiņu ar diviem pirmsskolas vecuma bērniem. Esam braukuši apmēram pusotru stundu, un man šķiet, ka pensionāru pāris savā uzvedībā daudz neatšķiras no man apkārt esošajiem trim bērniem. Nupat no pensionāru puses atskanēja "kāpēc tu rauj nost man brilles?", un "nu ko tu dari?", un "aizver muti!".

Tad vēl pie robežas autobusā uzradās latviešu robežsargi, kuri it kā pārbaudīja pases, es jau baigi sagatavojos, noņēmu keponu un sakārtoju frizūru (laikam ceļošanas privička no laikmeta pirms Šengenas), bet šie knapi sekundi veltīja skatienam pases virzienā.

Tere tulemast Lätti!

Šorīt gribēju nopirkt tēvam suvenīru — igauņu medalu, bet pārtikas veikala kasiere paskatījās uz mani ar skatienu "ciki ciki aļuļu" un nocēla manus aliņus no trases kases lentes kā tādus maziņos. Es jau tāpat biju sakautrējies, pērkot alkoholu pusdesmitos darbadienas rītā*, un tad vēl mani šitā samulsina. Labi, ka es varēju izlikties par ārzemnieku, kurš nezina vietējos alkohola tirdzniecības laikus. :)

Starp citu, sveiciens valmieriešiem, mēs te ripojam šobrīd cauri šai jaukajai pilsētai.

P.S. Turpinām ziņojumus par līdzbraucējiem. Pensionāri nu jau laikam kož, un ir palikuši mierīgi. Toties kaut kur tālu autobusa aizmugurē ir aktivizējies kāds lietuvietis, kurš kādam pa telefonu skaidro, kur viņš ir un ko viņš dara. Diezgan skaļi skaidro.

* Jā, jā, zinu - с утра выпил, весь день свободен.