Dzīve ar bērnu un kaķi uztrenē pastāvīgi domāt, kur liec kājas, un skatīties zem kājām (runa ir par esamību mājās nevis sabiedrībā). Piemēram, kaķis sazin kāpēc iecienījis naktīs gulēt tieši tur, kur pienāktos atrasties manām kājām.

Bet nu galvenais iemesls šādam ievadam ir tas, ka nekad nevari zināt, kas pēkšņi izdomās atrasties uz grīdas tieši tur, kur tu gribi iet un spert savu kāju. Lego klucīši vispār ir kaut kāds ļaunuma iemiesojums, bet pēdējā laikā kaut kur pazuduši, laikam perina pasaules pārņemšanas plānus kaut kur savā sasodītajā peklē.

Vakarnakt nakts vidū pēkšņi radās neatliekama vajadzība risināt kaut kādu sadzīvisku problēmu. Es nez, neatceros, sega laikam bija bērnam pazudusi vai kas tāds, tad nu es tāds samiegojies tumsā devos no vienas istabas uz otru, neko ļaunu nenojausdams, te pēkšņi skrejritenis no visa spēka šķeļ man pa kājas mazo pirkstiņu. Milzu sāpes, šoks tāds, ka instinktīvi veicu futbolistu aizsargreakciju, krītot gar zemi. Diez ko nepalīdz, bet ļauj mierīgi uz grīdas apdomāt, kas ir noticis. Aizeju līdz vannasistabas gaismas avotam — jā, pirksti asinīs, bet nu ko darīs nakts vidū, noskalos un ies atpakaļ gulēt. Tā nu šodien kliboju.

Zemāk ilustratīvais materiāls, kā pie mums izskatās bērnistabā multeņu skatīšanās dators un kādas inženiertehniskas būves pastāvīgi tiek attīstītas un uzturētas. Divdimensiju bilde gan laupa daļu no tā risinājuma šarma, toties bildē ir arī paslēpts pārsteiguma moments vērīgajiem.

( when you see it )