Šodien paiet trīs gadi, kopš pārvācāmies dzīvot Igaunijā. Kopumā joprojām domāju, ka tas bija labs lēmums (apzināti nelietojot vērtējumu pareizi vai nepareizi), esmu ieguvis plejādi ar jauniem draugiem, jaunas valodas zināšanas, ieskatu domāšanā no citas puses (ne obligāti no lēnākas). Kā ar daudzko dzīvē, esmu guvis izpratni un ticību, ka plāni piepildās un idejas ir iespējams īstenot, tomēr vienmēr jāņem vērā, ka gala rezultāts var materializēties arī negaidītā veidā. Bet nu tas arī ir tas, kas šai dzīvē ir skaists.

Pietiks liet ūdeni, es domāju, ka varētu arī ieliet alu un saskandināt par šo tēmu. Man drīkst, man šonedēļ funkcionāls atvaļinājums — nu, es to tagad tā izdomāju nosaukt, atvaļinājums ir īsts, bet šoreiz vienkārši lietu kārtošanai un nekā nedarīšanai. :) Cita lieta, ka es visu nedēļu turpinu vadāt meitu uz dārziņu, tāpēc alus tikai tik daudz, lai var no rīta pamosties (laikā).

Varētu jau nedzert alu un iet gulēt, bet tikpat labi arī gribas pieskatīt telefonu, kurš savā nodabā atjauno sev operētājsistēmu. Turpinājums sekos...

Ko varētu tādu labu atsaukt atmiņā no šiem trim gadiem? Papildus jauniem draugiem no tiem esmu ieguvis arī sev piemērotu hobiju — velotūrismu, kas mani ir novedis nu jau ir tiktāl, ka draudzenes un automašīnas izvēlos atkarībā no tā, cik ļoti tās ir saderīgas ar manu hobiju. (Gandrīz joks — vai arī es pats esmu kā joks.) Šīsvasaras velotūrisma rezultāts gan ir ļoti pieticīgs, daļēji laikapstākļu iespaidā, daļēji citu pasākumu piepildītas vasaras dēļ. Turpinājums sekos...