Dienu sākām ar briecienu braucienu uz pārrobežu lielveikalu (kurš grāmatas, kurš šmotkas skatīties), turpinājām ar it kā Bībeles vārdā nosauktu bulcinēriju, kas nav nosaukta Bībelei par godu, turpinājām ar slidotavu un noslēdzām ar trim stundām traumpunktā. Mēs kā rūdīti traumpunktu klienti pasākumam sagatavojāmies, pirms tam paēdot ātras, bet sātīgas vakariņas, paņemot līdzi lasāmvielu un ūdeni un ārējos lādētājus (bet ne visus vajadzīgos vadus). Traumatologs/ķirurgs, kad nu sagaidījām, teica, ka mēs neesot pirmie klienti no slidotavas, toties esot veiksmīgāki, tieši pirms tam viš esot kādam cilvēkam jau operējis roku, mums tikai “atjēdzās – ģipsis”. (Kā nojaušat no šajās ierakstam atvēlētajās minūtēs pausto vārdu skaita, tas nebiju es, kurš traumēja roku un tad tagad nevarēs četras nedēļas skolā rakstīt kontroldarbus.)

Mazliet paslimoju, mazliet mocos ar bezmiegu, jo mazliet paņēmu brīvu (cik nu brīvu, slimības lapu bez ārsta zīmes), mazliet pievērsos kultūrslāņa revidēšanai un rušināšanai, jo viens ārējais disks (gadus padsmit sens) sāk mazliet signalizēt par drīzu gala atdošanu, tad nu pa brīdim cilāju vecus failus, vecus dokumentus, vecus foto, vecus video.

Pa laikam pašķirstu vecus Cibas ierakstus. Patīk atcerēties, bet nepietrūkst to laiku, ir labi, kā ir. Neko jau no tiem veciem laikiem nevar mainīt. Varētu jau teikt, kā ir, tā jādzīvo, bet gribētu gan atzīmēt, ka man ļoti patika prezidenta jaungada uzrunas vēstījums. Ir jārīkojas. Nevajag samierināties, grimt paštīksmē, pašapmierinātībā.

Arlabunakti, mazo draudziņ.

Par citu kaķi – vasaras beigās, kad atbraucām no atvaļinājuma, pie mums sāka piestaigāt kāds kaķis, tāds izsalcis un skaļš. Mūsu pašu kaķītis jau bija devies citos medību laukos, bet barības trauki vēl bija. Tad nu sākām atkal pirkt kaķbarību, gaidot, kad Oreo atkal uzradīsies. Īsto vārdu nezinājām, bet viņš/viņa tāds melnbalts, meita iesauca par Oreo. Pa laikam jau nāca gan, reizēm vēlu naktīs, reizēm uzradās no dārza puses, reizēm pieķērām viņu klīstam pa rajonu pie citiem kaimiņiem. Sākumā tiešām šķita, ka kāds aizbraucis atvaļinājumā un atstājis kaķi pastāvēt pašam par sevi, bet tad vienu dienu ieraudzījām kādu sirmu vīru visai neveiksmīgi tvarstām Oreo (vienubrīd noķēra gan, bet tad šis uz ielas stūra sāka runāties ar citu kaimiņu un tikmēr Oreo atkal paklīda). Kaut kas tajā situācijā bija tāds, ka nolasīju citu scenāriju – drīzāk ar saimniekiem kaut kas bija noticis, vienu, otru vai abiem. Kādas nedēļas vēlāk nejauši uzzinājām, ka 200 metrus no mums pārdod kādu māju, no nekustamo īpašumu aģenta padzirdējām, ka saimnieki jau bijuši gados, devušies aizsaulē, māja tukša, bērni visu izpārdodot. Viņš gan nezināja, vai viņiem bija bijis kaķis, bet tā tagad ir mana teorija, ka tas bija/ir tās mājas kaķis.

Pa ceļam no kaimiņpilsētas – diezgan nogurdinošs lietus. Gan turp-, gan atpakaļceļā piestājām atpūtas vietā, kur abās šosejas pusēs ir pa benzīntankam, bet pa vidu kā tilts pāri ceļam ir uzbūvēta kafejnīca (tāds divu piramīdu arhitektūras šedevrs).

Atmiņā atausa divi gadījumi – viens bija kora izbrauciens, kad bijām vēlu izbraukuši, jau kavējām uz koncertu, bet kāds pierunāja šoferi, ka vajagot uz tualeti (bet patiesībā vajadzēja uzpīpēt, bet viss autobuss, protams, arī aizgāja pačurāt). Pauze ieilga, jo kāda jauniete no kafejnīcas nokāpa otrā šosejas pusē un labu laiku meklēja autobusu.

Otrs gadījums (kura stāstnieku es vairs neatceros, es tikai atstāstu) bija par to, kāds bija tāpat sajaucis puses un bija policijai jau ziņojis par nozagtu auto, šamie laikam jau pa telefonu pārjautāja, vai zvanītājs ir paskatījies šosejas otrā pusē.

Pagājušā gada skriešanas bilance ir ok (kādi 830 km). Nē nu, atklāti sakot, tas ir vairāk kā 2023. gadā, kad vairākkārt satraumējos un tad novēloti sāku rehabilitāciju, tāpēc kopumā šis 2024. bija labs gads, jo neatlaidīgi turpināju atgriešanos uz skriešanas takas ar regulāru darbu pie fizioterapeita. Šķiet, 2022. gads ir bijis tas gads, kad esmu (varbūt) sasniedzis skriešanas labākos rādītājus, bet negribas atmest mērķi beidzot noskriet pilnu maratonu, varbūt kādu no lielajiem pasaules maratoniem. Bet nu šajā 2024. gadā daudzmaz nostabilizēju citādu skriešanas rutīnu, bez ambicioziem treniņplāniem, tikai ar mērķi skriet 2-3 reizes nedēļā un vismaz kādus 7-9 km vienā reizē. Pagaidām palikšu pie šīs ikdienas, varbūt biežāk atgriezīšos pie garākiem skrējieniem reizi nedēļā. Skaidrs ir tas, ka vairs neesmu nekāds jauneklis, jāpieskata sevi, sava veselība.

P.S. Ārpus “9min” jautājums – vai un kā gramatiski pareizi var pateikt “jāpieskata sevi”, tak vietniekvārdiem arī vajadzētu būt nominatīvā pēc vajadzības izteiksmes, ne?

Esmu atgriezies pie “9 minūšu” koncepta, es vairs neatceros, kādā veidā toreiz (pirms nepilniem diviem gadiem) pie tā nonācu, bet man joprojām šķiet, ka šī ir laba doma, tāds kā meditatīvs paņēmiens ierobežot savu domu plūsmu.

Vārdsakot, pēc šādām tādām pārdomām, Andras Neiburgas dienasgrāmatu pāršķirstīšanas (grāmatas formātā), vairākkārtējiem ārējiem atgādinājumiem, ka man taču patīk rakstīt, kā arī pārdomām par vairākkārt dzirdēto, ka nabaga mākslīgajam intelektam sāk aptrūkties lasāmvielas latviešu valodā (ha!), esmu nolēmis pa laikam piesēst pie datora un ieklabināt kaut ko. Nepretendēju, protams, uz publicistiku (ā, vēl arī Silvijas Brices “Pikto sentimentu” palasīju ar ikrītu saullēktu aprakstiem, tas arī iemudināja pievērsties piezīmēm).

Drīz jau būšu iztērējis šodienas deviņminūšu limitu, tikai piezīmēšu – ieskatījos, ka iepriekšējais “9min” ieraksts bija par minci. Mincis diemžēl vairs nav ar mums, tas bija ļoti skumjš notikums, jo beigas bija ilgas un sāpīgas, bet mums ir vairāki citi ģimenes locekļi, kopumā mums iet ļoti labi. Pazemīgi pateicos, ja atceraties par mani; lai jums visiem jauks jaunais g.!

P.S. Pēc ieklabināšanas ieskatījos savā Cibas arhīvā, ar nelielām (dažu sekunžu ilgām) šausmām konstatēju, ka 2024. gads ir bijis pirmais manas cibas pastāvēšanas vēsturē, kad neesmu nopublicējis nevienu pašu ierakstu (pat ne zem atslēgas, pat ne privāti), bet tad pēc tām pašām dažām sekundēm sevi metos attaisnot, ka tas liecina, ka tas ir bijis īpaši labs gads. (+3 min šai rindkopai, piedod, pzrk, par paša izdomāto noteikumu tūlītēju pārkāpšanu)

Pareizā atbilde uz vakardienas rēbusu – tie tiešām bija nedēļas dienu nosaukumi, nejauši mašīntulkoti no franču valodas nosacītā angļu valodā. Tā ieraksta autore nebija pamanījusi, ka viņas pārlūkprogramma visus citvalodu tekstus automātiski mašīntulko. Atšifrējums:
* read – lu (saīsinājums no "lundi", pirmdiena, bet "lu" ir arī viena no darbības vārda "lasīt" formām, piem., "j'ai lu" – esmu lasījis),
* my – ma (saīsinājums no "mardi", otrdiena, bet "ma" ir viena no vietniekvārda "es" formām, piem., "ma mère" – mana mammma),
* we – me (saīsinājums no "mercredi", trešdiena, sazin kāpēc šo saīsinājumu "me" mašīntulkotājs bija pareizi iztulkojis angļu valodā ),
* I – je (saīsinājums no "jeudi", ceturtdiena, bet "je" franču valodā ir vietniekvārds "es").

Neskaitot tos, kuri jau palūrēja konkrētajā ekspatu forumā, lai apskatītos pareizo atbildi, pirmo pareizo atbildi iesniedza restart. Ar to arī apsveicu un balvā piedāvāju virtuālu Homēra virtuli (virtuāli):

( ... tālāk ... )

Tā kā vienas konkrētas otrās pareizās atbildes nebija, tad visiem pārējiem piešķiru otrās vietas balvu, lūk, TikTok video ar kaķiem (ne maniem).

Erudīcijas uzdevums no vietējā ekspatu foruma:
( ... tālāk ... )

Tiem, kam nepatīk bildītes skatīties, tas ir ekrānšāviņš no vietējā ekspatu foruma, kur kāds cilvēks jautā:

"Hello expats. Probably a silly question but I'm registering for a language course at CFLH and I cannot figure out the meaning of the words I circled in red in the middle column. somehow that's supposed to be the days. Can anyone kindly tell me what it means? Thank you."

Atšifrējamais rēbuss: read, my, we, I

Par pirmās pareizās atbildes komentāru balvā Homēra virtuālis (digitāls). Otrās vietas komentāram – smieklīgs kaķu video. Komentāri skrīnoti.

Upd. nākamā rīta 07:23 CET. Viena pareizā atbilde jau ira. Bet uz jautājumu "kas ir vienu rindu augstāk?", varu atbildēt, ka tāda paša veida saturs kā rēbusa rindā.

Punkts a) – kādu dienu vai divas es domāju, ka Ciba ir atliekusies (serveris ko ir darījis? ir atliecies), jo man no Chrome nevērās vaļā. Tā bija jau kādu nedēļu vai sazin kad atpakaļ, kad man izdevās salauzt savu vēl īsti nenostabilizējušos paradumu [tomēr] cibot. Šis apstāklis un tas, ka ChatGPT piesolīja man piekļuvi, ja es pārdošu dvēseli velnam (uzstādīšu Edge par noklusējuma pārlūku un ko tik vēl ne), ir rosinājis cibot man no Edge. Šur tur jau tāpat to izmantoju (darbā sazin kāpēc PDF veras ar to vaļā, lai gan ir arī visādi Acrobat, bet darbā noklusējuma programmas mainīt "nav manos darba pienākumos", haha).

Punkts b) – kas ir tās dziesmas (Ohrwürm/earworm), kas jums ir spējīgas nelūgtos brīžos sākt bez kāda jēdzīga pamata skanēt ausīs? Man viena tāda jau gadiem, ja ne gadu desmitiem, ir frāze "We want Freddy for our leader, Freddy is a man of class" no Madness dziesmas "Drip Fed Fred". Frāze vienkārši... (neartikulētas skaņas un nekrietni žesti), šopēcpusdien uzradās, kad biju atvēris balkona durvis, lai izlaistu ārā kaķi, kuram tur ir Darīšanas, un kad bija palicis auksti kājām un biju devies uzvilkt zeķes. Kā... nu kā šādai situācijai var būt jel kāds sakars ar to dziesmu?!

Punkts ba) – dīvainā galva ir to dziesmu saglabājusi ar kaut kādām nepareizām notīm. (Vai arī viņi dzied šķībi.) Aaaargh.
/insert image of "old man yells at cloud"

Punkts c) – varētu šo nopublicēt, bet Edge sazin kāpēc neļauj man pārbaudīt pareizrakstību / mainīt pareizrakstības valodu. (Beigās tomēr atļāva, bet nu atsevišķi varētu paklaigāt par to, ka korporācijas acīmredzami ne pārāk iespringst uz lietotājiem, kuri internetu varētu patērēt un saturu ģenerēt vairāk kā vienā valodā.)

Bija plāns vīkendā gan pastrādāt virsstundas, gan piestrādāt pie dzīvokļa uzturēšanas, gan atpūsties. Ko es no tā izdarīju? Protams, aizgāju staigāt pa mežu. Tikai svētdienas rītā attapos, ka par manu mežonīgo vēlmi strādāt liecina tas, ka darba dators no piektdienas pēcpusdienas nebija izņemts no auto bagāžnieka. Bet nu svētdien tomēr godīgi dažas stundas pasēdēju, komentējot un ķimerējot savu tulkojumu, bet, kad tas piegriezās, pievērsos dažiem (izņēmuma-kārtā) papīra darbiem. Relatīvi produktīvs vīkends, bet nu galva arī bija/ir jāatpūtina.

Viens no nākamās nedēļas darbiem: dabūt kaķi pie ārsta (man ir nelāgas priekšnojautas, vispār neko neēd).

Gandrīz saistīti ar iepriekšējo punktu: kaut kā kārtējo reizi saskatu sevī un savās darbībās to, kā savu dzīvi risina mani vecāki. Es gan joprojām nesaprotu, kā tieši tādas rīcības iemācās, bet iemācās. To esmu atšifrējis jau tiktāl, ka nu jau mēs ar māsu esam sākuši analizēt vecāku rīcību no tādas apvērstās perspektīvas, ka padomājām, kā mēs paši rīkotos, lai tad saprastu vecāku motīvus un lēmumu pieņemšanas ķēdītes.

Izveidots: 2003-02-04 14:47:16

Tātad pirms 20 gadiem kāds jaunietis saklikšķinājās internetu tiktāl, ka izdomāja piereģistrēties jaunajā aizraujošajā medijā, kas ļāva rakstīt dienasgrāmatu (weblog, saīsināti – blog). Toreiz bija kaut kāds cits domēns, ne klab.lv, vai ne? Neatceros.

Nu, lai kā arī būtu bijis, 20 minūtes vēlāk tapa pirmais ieraksts (burtiski tik daudz, cik ietilpst viena ieraksta virsraksta rindiņā) un, kā saka, pārējais ir vēsture.

Apsveicu jūs un mūs, un pats sevi.

Grūti atrast laiku skriešanai. Vieglāk ir garajos vakaros (kad ir garo gaišo vakaru sezona). Agrāk mēdzu iet skriet pusdienlaikā, bet tad sāku skaitīt minūtes, piem., ir jau baigi forši aizbraukt līdz mežam (tuvākā stāvvieta pie meža mazliet vairāk kā 10 minūtes ar auto, kas gan nav īpaši ekoloģiski), bet neskaitot pašu skriešanu (vidēji 45 min darbadienās), vēl jau ir iesildīšanās, pārģērbšanās (atvainojiet, piedodiet, mājās strādājot, mēdzu neiet dušā pēc skriešanas), beigās tāpat salasās kāda pusotra stunda. Tā jau mums darbā neviens uz pirkstiem neskatās, bet nu darbs ir jāizdara un šādos darba periodos, kad darba ir vairāk kā saprašanas, katra minūte ir svarīga. Nu, un tajās dienās, kad esmu birojā (3 no 5 dienām nedēļā), es neesmu gatavs doties skriet – manai pašapziņai vēl mazliet pietrūkst, lai droši šiverētu apkārt sporta tērpā pa biroja gaiteņiem. (Tā jau es varētu gan.) Birojā jau gan arī tas, ka tur ļoti ērti ir skriešanas vietā iet paēst silto ēdienu. Eh, vēl neesmu izlēmis, vai ar šādu tūļāšanos un neizlēmību es būšu gatavs šogad saņemties pirmajam pilnajam maratonam – viens mums te maija beigās.

Šobrīd gan man nav tāda cieši laba stāsta, ko pastāstīt, tāpēc vienkārši aizpildīšu laiku (9 minūtes). Vienubrīd man bija doma (atkal) paspēlēties ar ChatGPT un mēģināt viņam iebarot manu [Cibas] rakstīšanas stilu un pierunāt, lai uztapina ierakstu manā stilā, bet pienāca vakars un atkal jau ir sajūta, ka labāk būtu iet gulēt (ja vien atkal neuzradīsies kāds pusaudzis ar lūgumu palīdzēt, piemēram, ar latviešu valodas mājasdarbiem; parasti tas notiek ne ātrāk par 23...). Vispār šovakar galvā skan Dziesmusvētku repertuārs – ja pirms nedēļas mēģinājumā kaut kā neizdevās iesildīt balsi un viss skanēja briesmīgi (es pagaidām runāju tikai par sevi), tad šodien skanēja tīri labi, man arī patīk tās dziesmas, ko šodien dziedājām (Jāņuvakars un Jāņu dziesma, Ciānas bērni, Sit kociņu un kaut kas vēl šodien tur bija). Ar nepacietību gaidu, kad varēsim kāpt uz skatuves – īstenībā mēģinājumus un burziņu gaidu vairāk kā noslēguma koncertu (jo pēc tā viss būs atkal beidzies). Klausos gan, ka diezgan liela iespēja, ka 11. tramvajs nebūs gatavs vālēt pāri Brasas tiltam – kā, nez, visi pārvietosies...? Nu, labi, tad jau redzēs.

Vispār gaidu arī marta vidu, kad beidzot tas monstrozais darbs būs piebeigts. Man jau gan patīk intensīva darba periodi, bet ilgstoši to nevar izturēt. Atvaļinājumu arī gaidu un jau sāku plānot.

Runājot ar vecākiem, klausos, ka vairāk par manām gaidām mans tēvs ir burtiski sācis skaitīt dienas līdz pensionēšanās dienai. Arī neatceros, kad viņš par kaut ko būtu tik [vokāli] gaidījis. Prieks par viņa pozitīvo noskaņu.

Viens no šejienes dzīves aspektiem, kuru bija grūti aptvert (nepretendēju, ka tagad būtu pilnībā to aptvēris, bet ir uzlabojumi) – to, ka pilsētvide ir telpiska ne tikai divās dimensijās, bet (vismaz?) trijās. Pirmkārt, dažādi līmeņi – ja pārvietojos pa “augšpilsētu”, apmēram uztveru ielu tīklu un orientējos, bet lejā pie upes, ņemot vērā tās līkumus un to, ka savienojumi ar augšpilsētu ir relatīvi maz (stāvo klinšu dēļ), tik pēc ilgiem orientēšanās centieniem (piem., skaidrīšanu* šurp-turp gar upi) pamazām esmu apguvis, kas un kur ir kas. Otrkārt, vēl arī viņi šeit ir pamanījušies apgūt pazemi. Metro gluži viņiem te nav, pārāk maz iedzīvotāju, bet stāvvietu problēmu viņi te risina ar masīvām daudzstāvu garāžām (centrā), kas ir pilnībā pazemē. Šķiet, nevienai no tām neesmu aizbraucis līdz zemākajiem stāviem, bet parasti norādes uz kādiem -4 .. -5 stāviem ira. Plus vēl ar tādām attāli novietotām iebrauktuvēm. Nesen runāju ar dažiem “vietējiem”, kuri te jau daudz gadu dzīvo un kuri arī šo nebija nemaz apguvuši (un nebija atraduši, kā tur iekļūt). Centrā ir viens tāds laukums, kur agrākos laikos bija autobusu drūzma, tagad tas joprojām ir sab.trans. mezgls, bet uz tā ir patīkama paskata celtnes, pazemē -1 pārtikas veikals un tālāk -2 un vēl kādus 3-4 stāvus zemāk – autostāvvietas.

* Nu, ok, pārrakstījos, bet smieklīgi sanāca, gribēju rakstīt “skraidīšanu”.

Tādu gandrīz kafijas galda grāmatu par tēmu “Histoires de cartes” ar apakšvirsrakstu (vai lielo virsrakstu) "Map Stories" (vispār grāmata franču valodā, lai gan uz vāka daudz lielākiem burtiem ir virsraksts angļu valodā, dīvaini, bet nu katram savs). Bet ļoti simpātiska grāmata, atmodināju sevī paslēpto ģeogrāfu (kurš tā arī līdz ģeogrāfijas studijām netika).

Ja vārdnīcu plaukti mani joprojām uzrunā, tad no kaut kādiem laikiem, kad naudas vispār nebija, iegājies paradums pacilāt veikalā vārdnīcas un nolikt atpakaļ. Jo īsti jau nevajag, visas vārdnīcas pamatā ir elektroniskas. Bet joprojām patīk un savu vārdnīcu kolekciju arī atvilku uz šejieni (un arī turpinu papildināt).

Bet tas mans tūlītējais lēmums... tai pašā mirklī, kā ieraudzīju "karšu stāstus" ([vēstures] stāstus kartēs), tā uzreiz sākās pārdomas, ka varbūt man to vārdnīcu arī tik ļoti nevajag. Vārdnīcas pirkšanas vietā gan metos tirdīt pārdevēju, lai iesaka kādu literatūru vieglajā valodā (grāmatu vieglajā [franču] valodā par Arsēnu Lupēnu jau dabūju, bet vēl neesmu pieķēries), tad nu dabūju arī kādu citu grāmateli ar 13 stāstiem – nevienu autoru gan neatpazinu, bet tagad esmu apmierināts ar sevi, atliek tikai lasīt.

Pieturzīmju Piebilde: piedodiet, pārmērīgi pārpildīju pasāžu pavisam pilnu pieturzīmēm.

Tai rajonā, kur mums notiek kora mēģinājums, šodien bija kaut kāds... sazin kas. Nezināmu iemeslu dēļ visas stāvvietas pilnas, vietu nav. Kāds jau kora čatā brīdināja, ka jābrauc meklēt citu stāvvietu, bet nu, kā nu kurais to uztvēra. Es aizbraucu, vietu tiešām nav, braucu uz citurieni un gāju uz mēģinājumu ar kājām (no citurienes). Grūti izstāstīt deviņās minūtēs, bet tas tāds dzīvojamais rajons, kur nav caurbraukšanas ielu. 15 min pēc mēģinājuma sākuma ienāk kāda koriste ar ziņu, ka ārā policija liekot sodus* – trešdaļa kora metas ārā pārparkoties. Vēl 15 min vēlāk aiz mums paveras durvis, un tajās parādās 3 policisti, kuri sāk stāstīt, kas nu tagad būs (evakuatoru ieskaitot). Tā arī nesapratām, kas bija iemesls, kāpēc tur viss pēkšņi bija pilns ar mašīnām, un policija ieradās, jo laikam jau tie bija kādi vietējie iedzīvotāji, kas ar situāciju bija neapmierināti. Es tik varētu iedomāties, ka tur varētu būt bijis kāds pasākums, bet turpat blakus ir liels iepirkšanās centrs ar milzīgu pazemes autostāvvietu vismaz trīs stāvos zem zemes (šķiet, neesmu nekad braucis zemāk par -3). Tur augstākajos stāvos reizēm trūkst vietas, bet vienmēr kaut ko var atrast zemāk. Varbūt viņi braukuši uz netālu esošo ekspo centru – kas nez varētu būt bijusi meses tēma, lai būtu sapulcināts tik liels daudzums ar tādiem, kas negrib maksāt par iepirkšanās centra stāvvietu (bet tur tāpat 3 h bez maksas). Vārdsakot, mistika.

* Piezīme Pēcāk (P.P.): sodus par parkošanos ārpus marķētām stāvvietām – tajā dzīvojamā rajonā pie iebraukšanas ir zīme, ka parkoties atļauts tikai marķētās stāvvietās. Laikam ir bijis precedents.

Naida deviņminūte. Nē, nu labi, kāds tur naids. Ļoti negribas par slikto domāt, tāpat jau galvā grozās. Tā bija tikai vienkārša kultūratsauce uz “1984”.

Nu re, deviņās minūtēs ietilpst arī pārdomu brīži (vai to vispār vajag rakstīt un ko tieši es taisījos rakstīt). Sagurums.

Iespējams, man kā tajā klasiskajā salīdzinājumā – ja tev rokās ir āmurs, tad visur tu saskati naglas – pēdējā laikā lasu šādu tādu akadēmisko literatūru par garīgo veselību un, protams, neviļus sevi pētu. Pēdējās nedēļās bieži gadās, ka nevaru atsaukt atmiņā, ar kuru cilvēku esmu par ko runājis – atceros aptuveno sarunas tēmu, bet nekādi neatceros cilvēku. Tas man liek domāt, ka varbūt kādi par atmiņas funkcionēšanu atbildīgi neironi mani pieviļ. (Neesmu drošs, vai runa ir par neironiem, neatsaucieties uz mani šai sakarā.) Bet joma interesanta.

Varbūt es komunicēju ar pārāk daudz cilvēkiem? Nevar būt. Komunicēju pārāk pavirši? Klausos pārāk neuzmanīgi? Neatceros cilvēku vārdus?

Upd.: nejauša, ne manis taisīta situācijas ilustrācija video formātā.

9 minūtes... c'est parti*. Izdomāju jaunu taktiku cibošanas atsākšanai – iepriekš biju izdomājis kaut kādu atrunu, ka cibošana aizņem daudz laika (jo man vajag tekstu pārrakstīt un labot un īsus štruntus (parasti) nepatīk publicēt). Bet tad es izdomāju, ka cibas 20 gadu jubilejai par godu vajadzētu saņemties, plus tomēr man šķiet, ka šis medijs tomēr ir aizņēmis svarīgu vietu manā dzīvē, un kaut ko kaut kā vajag pierakstīt.

Nesen Ikejā redzēju ķīniešu smilšu pulksteņus, un aizdomājos, ka vajadzētu tos ieviest – apgriez pulksteni un tad dari savu darāmo, kamēr laiks iztek. Nobremzēju un nenopirku, bet ideja galvā palika.

Šovakar, kad pēc produktīva vīkenda, bet emocionāla vakara uznāca atkal pārdomas, ka "vajag kaut ko iecibot, bet negribas tērēt laiku", izdomāju, ka īstenošu to ideju ar cibu. Smilšu pulksteņa nav, bet telefonā iestaigāta taciņa ar pāris klikšķiem uzlikt 9 minūšu taimeri (tik ilgi rītos vāru auzu pārslu putru). Vārdsakot, uzliku sev 9 minūšu ierobežojumu šim ierakstam (rakstīšanai).

* franču izsauciens, kad sāc kaut ko darīt, piemēram, sāc rakstīt kontroldasrbu**, pārbaudes darbu, semestra beigu pārbaudījumu.... ko, nez, tas man atgādina?... Ak, jā, rīt jābūt darbā 8:15 uz franču valodas pārbaudes darbu! Merde ! C'est fini. <= te bija 9 minūtes iztecējušas, bet sk. nākamo piezīmi par un ap.
** steigā pieļauta drukas kļūda, ko pēc 9 minūšu iztecēšanas pārlasot pamanīju, bet [ko] nolēmu paturēt sev par biedinājumu un par mācību, ka laika ierobežojums nenozīmē, ka drīkst darīt pavirši. Šis būs būt mācība, ka jāieplāno arī pārlasīšanas (un pārbaudīšanas un labošanas) laiks. Šo zemsvītras piezīmi atļāvu sev ārpus atļautā laika, jo tā ir nepieciešama papildu informācija ieraksta lasāmībai. Trīsreiz ļauju minēt, kurš autors riskēja (un dzēra šampanieti) un nepārbaudīja svešvārdu pareizrakstību un lietošanas autentiskumu.

bozenas ieraksts par naksnīgo suņu staigātāju tērpiem atgādināja vecos labos laikus Tartu, kur biju iefiltrējies kādā studentu korporācijas ballītē, kur gājām pirtī (puspagrabā, gandrīz vecpilsētā) un bija radusies nepārvarama vēlme iegūt skaidru naudu, lai norēķinātos par patērētajiem korporeļu alus krājumiem. Tā nu manā uzdzīves karjerā ierakstāms arī pārgājiens pa naksnīgu vecpilsētu, kā vienīgo apģērba gabalu izmantojam dvieli ap vidukli, bet vienīgo aksesuāru – bankas karti rokās (nu, un ar papildu ēriku žūksni atpakaļceļā). Eh, tie bija laiki.

Poll #21363 mājasdarbi
Open to: All, results viewable to: All

Kā jūs tiekat galā ar bērnu attālināto mācīšanos