Vēstījums Marijai Pavlovičai-Luneti 2005. gada 25. jūlijā

“Mīļie bērni! Arī šodien es jūs aicinu piepildīt savu dienu ar īsām un dedzīgām lūgšanām. Kad jūs lūdzat, jūsu sirds ir atvērta, Dievs jūs mīl pavisam īpaši un dāvā jums īpašas žēlastības. Tāpēc izmantojiet labi šo žēlastības laiku un uzticiet to Dievam vairāk, nekā to esat darījuši līdz šim. Veiciet gavēšanas un atteikšanās novennas, lai tā sātans būtu tālu prom no jums, bet ap jums – žēlastība. Es esmu jūsu tuvumā un aizbilstu Dieva priekšā par katru no jums. Paldies, ka atbildējāt uz manu aicinājumu!”

https://medjugorje.lv/2022/01/vestijums-marijai-pavlovicai-luneti-2005-gada-25-julija/

http://klab.lv/users/zazis/397144.html

Tur ir interesants grafiks: AES no 200 līdz 2020 uztur konstantu jaudu no 2581 līdz 2800 TW*h, kamēr no atmosfēras/ saules iegūtās enerģijas daudzums ir pieaudzis no 32 līdz tam pašam 2894.

Ko šis grafiks nozīmē?

Šis grafiks nenozīmē to ko klārē zazis/ antiprojekcija - ka nevajadzētu būvēt AES.
šis grafiks nozīmē ka ja mēs dubultosim abus šos enerģijas veidus līdz 2050 gadam, tad mums varbūt pietiks elektrības un varēsim nekurināt naftu un gāzi.

Ar sauli/ vēju/ hesiem vien pie naftas un gāzes nekurināšanas mēs netiksim.

Aizdomājos par lietām, kas paliek pēc mums – iedzīve, kolekcijas priekšmeti, īpaši ēdieni, smalkas gleznas, drēbes un apavi. Bet kas ar to notiek nākošajā dienā, kad mums nekas vairs nav vajadzīgs? Visa manta pāret radinieku rokās un šīs rokas ļoti vēlēsies to visu iespējami dārgāk pārdot, vai arī, ja nekas neizdosies, ziedot labdarībai.

Viss, pēc kā mēs dzīves laikā esam tik ļoti centušies un krājuši naudiņu, negaidīti kļūst lieks. Varbūt var uztaisīt kādu “Swamp a ramp” pasākumu strap labākajā draudzenēm, kas visu garderobi un iedzīvi paņemtu labās rokās un rūpētos par mantām.

Kas notiks ar manu dvēseli? Vai tai būs jāveic smagais Elle -> Šķīstītava -> Paradīze ceļš? Vai varbūt tomēr ātrais reinkarnācijas ceļš? Jau šobrīd ir skaidri jūtams, ka Dvēsele kaut kur tiecas, bet kurp tieši? Visticamākais, pie mana jaunā mīļākā, tikai.... tikai viņa mūžam atvērtās durvis šķiet slēgtas. Pie tam sēž Cerbers un neļauj pasprukt garām.

Līdz nēves brīdim kaut kā jāmēģina atmīlēties, jo citādāk sanāks, ka nāksies vajāt tos dažuz dzīvos cilvēkus, kuru dēļ mana sirds pukst straujāk un niknāk. Ir taču kaut kāds iemesls, kamdēļ mēs satikāmies un acis nepamirkšķinot iegremdējāmies viens otrā līdz bezgalības plašumiem.

Jauki, ka rezultāts ir miers nevis asiņaina kaisle, grezsirdība un privātīpašnieciskums. Šīs attiecības pat nav īsti attiecības – šī ir komunikācija starp līdzvērtīgām Dvēselēm, kur katra ir izgājusi savu kara lauku un šai cīņai ir izšķiroša nozīme kopējā karā par mīlu vai naidu.

Ir tik grūti turpināt ienīst kādu, kas vienmēr bijis nolikts kaktā pēdējos 20+ gadus. Bet lai nostātos priekšā un pateiktu “Es Tevi mīlu” ir mazliet jāuzgaida – nu apmēram līdz oficiālā pavasara sākumam.

Bērnu tirdzniecība Krievijā - https://nitter.net/Odessa_news36/status/1621199665495425025#m

Pederasti maksā.

“Piektdienas vakarā sazvanījos ar draugu, kurš aizveda mūs uz Viļņu. Tur bijām pirmo reizi. Viņam regulāri devām naktsmājas Rīgā, tāpēc viņš, loģiski, atvēlēja mums dīvānu savā dzīvoklī Viļņā.

Viļņā braucām ar katamarānu pa upi Neru. Tad ēdām vegānu kafejnīcā.

Kas ir mājas? Viņai patīk gatavot fantāzijas tērpus. Piemēram, lielu elfu meitenes kostīmu. Vai vienkārši auskarus no sudraba pēc rasējumiem.

Taču kā cilvēks viņa ir telpa un vide. Ar viņu esot kopā, es jūtos droši un ērti. Mēs saprotamies viegli, daudz smejamies. Maģiskais reālisms, taču bez maģijas.

Mēs radām to, ko vēlamies. Tik daudz ko var gribēt, tik daudz ko var realizēt, ja ir četras rokas. Jā, var daudz sapņot, var izveidot jaunu valodu, jokus, kurus saprotat tikai jūs divi, taču beigu beigās tāpat ir jautājums -
vai vari atļauties Zemenes ziemā, snovbordot vasarā un kāpt kalnos Sibīrijā? Vai Tu vari atļauties sev nodrošināt laimīgu dzīvi? Vai mīli sevi pietiekami, lai Tev viss būtu?


Mūs dara laimīgus vienas un tās pašas lietas. Tāpēc jau satikāmies. Saullēkts ziemas rītā, knibināties ar aksesuāriem, silta tēja pēc pastaigas.
Būt blakus, sapņot un tad to visu dzīvē realizēt – tā ir fantastiska sajūta.

Protams, mēs daudz strādājam, jo mīlam savu darbu. Protams, audumi maksā naudu. Arī kosmētika maksā. Taču viss tiek ieguldīts, lai gūtu pieredzi. Stāstu stāstīšana un maskuballes, leļļu teātra izrādes un spēlēšana stīgu ansamblī, tās visas ir mazas pērlītes, kas veido lielo pieredzi.

Es, piemēram, gribēju palikt Latvijā, taču draugi sauca uz ārzemēm. Un es atsaucos. Es gribēju dzīvot atsevišķi, bet tikai tad, kad sakārtoju attiecības ar radiniekiem, tiku dzīvot savā dzīvoklī.

Visi pagātnes cikli jānoslēdz, jābūt atvērtam. Un jāstrādā.

Man ļoti patīk, ka viņai patīk sava miesa. Tik daudz kartes uz tās. Ir it kā normāli, ka sevi mīlot un kopjot, patīk sava miesa. Ja Tu jūties uz 22, tad miesa arī var palikt ļoti, ļoti ilgi kā uz 22. It īpaši, ja dzīvesveids ir pakārtots vēlmei dzīvot vismaz līdz simts.

Kāda vispār visam ir nozīme? Ja mēs, esot kopā, jūtam, ka varam visu, ka viss Visums ir mums vaļā, jo mēs esam ātrāki par gaismas ātrumi, tad ir vērts nest miskasti ārā -20 grādos čībās.

Sajūtas ir viss. Tad nekas. Tad atkal viss. Tad kaut kā lietas stabilizējas.

Mēs kaļam plānus. Mazus, maziņus. Ar darbiem parādām, ka visi mīlēšanās laikā izteiktie vārdi ir bijuši domāti ļoti, ļoti nopietni. Turam vārdu. Skaisti darām, ne tikai runājam.
Mēs izmetām visus sabiedrības stereotipus ārā. Viņam jābūt bagātam, viņai jābūt skaistai. Protams, skaista dvēsele un gaismas uzkrājums. Labi, un tālāk?
Katru dienu mēs ejam, rīkojamies un darām. Būvējam savu dzīves ceļu. Ja viens būvē ar zelta olīšiem, cits ar stiklšķiedru, cits ar duļķainiem māla pikučiem, tad kā noturēties, neiestiegot? Ledus ir tik trausls, cik mūsu ticība spējai lidot.

Mēs piedzimām, jo kaut ko gribējām. Satikāmies, jo gribējām vienu un to pašu. Jo lielākā vecumā esam, jo mazāka izvēle. Daudzi pusaudžu vecumā vienkārši gribēja būt ar kādu kopā. Pēc tam dāmas gribēja bērnus, kungi gribēja dāmas, kuras ne tikai ir labas gultā un virtuvē, bet arī jūt līdzi viņu karjerai un hobijiem. Vēlmes pieauga.

Pusmūžā daļai cilvēku paliek bail palikt vieniem, tāpēc viņi pieļauj kļūdu, savas vēlmes samazinot. Tad to nožēlo un atkal paliek vieni, taču traumēti un sarūgtināti.
Daļa domā, ka otrs palīdzēs viņiem sasniegt viņu mērķus. Vai liks justies laimīgiem. Taču, ja kādam esi līdzeklis, nevis galamērķis, tad skaidrs, ka tiec izmantots.
No izmantošanas var izvairīties, ja visu izrunā un mērķi ir pilnīgi vienādi. Ja ir pilnīga atklātība. Godīgums un atvērtība.

Lietuvā nonācām, jo es tur gribēju aizbraukt studiju gadu sākumā. Un pēc tam uz kaķu kafejnīcu. Taču sievietes laime ir savu māju radīšanā. Jā, bērni arī. Taču mājas ir tas, kur ir mūsu radošā telpa, savs klusais stūrītis, kur varam vizualizēt visu, ko vēlamies.

Tanī laikā es nevienam to neteicu, bet apsvēru pabeigt studijas un dzīvot Lietuvā. Jo tur bija radinieki. Es toreiz nejutos mājās ne Rīgā, ne Liepājā, tāpēc apsvēru dzīvot Šauļos. Interesanti, ka šādas lietas, kuras toreiz man bija tikai zemapziņā, var dažas lietuviešu dziesmas atkal uzjundīt.

Mans paziņa pārcēlās uz Tartū un tur iedzīvojās. Palika arī pēc studijām. Tā kā viss ir reāli.”

Emulsija samulsija

Februārim:
- unsubscribe un iztīrīt gmailu.
- sejas vingrojumi? vai vingrošana mugurai. Vai abi. Vai arī zumba svētdienās?

Kopš strādāju fabrikā esmu daudz iemācījies par ļaužu dzīvēm.
Iepriekš es filozofēju savā komforta zonā, bet te nu tas ir - normāla cilvēka ikdienas esība.

Prieki. Bēdas. Laime. Nelaime.


Dzīve

Mācos

šodien pamela, a love story.

Pienāk diena, kad vienkārša iemīlēšnās pāraug Dvēseļu draugu čomiskumā un tādas lietas kā greizsirdība, anti monogāmija un brīva pozitīvi lādētu līdzjūtības vibrāciju pēkšņi plūst no Jums kā zili violetā aura. Tad nu neko citu nevar darīt, kā rakstīt vai nu a) dienasgrāmatu, vai arī b) testamentu.

Šoreiz testaments tapa pirms šī bloga ieraksta un bija ļoti lakonisks - visu mantos mani bērni.

Toties pavasara fakts, kas aizsākās 10.decembra izbraucienā uz Talsiem, turpina mani vajāt kā pārāk liela atmiņu mugursoma. Jā, es ierados uz randiņu 20 gadus par vēlu. Un ko gan es varētu gribēt pretī? - vispusīgi abpusēju mīlestību? Bez-bremžu atdošanos situācijai? Manu bērnu absolūti pozitīvu attieksmi pret Tēta figūras maiņu?

Realitāte ir pavism citāda, nekā es to vēlētos.

Būt blakus, lai tur vai kas

Būt kopā, par spīti apstākļiem

Būt vienam - nenozīmē vientulību

Man Tevis pietrūkst:

vakaros

naktīs

brokastīs un

katru mīļu dienu.

Ja vien milestība būtu tik vienkārši

izslēdzama kā virtuvē

piloša krāna piegriešana.

https://youtu.be/0AtTM9hgCDw

#NDEs

Esot jau vismaz 27 privātās militārās kompānijas, Krievijā.

Tas izskatās pēc veidā, kā izvairīties no mobilizācijas. Iestājies tādā kompānijā uz puslodzi, samaksā dalības naudu un dzīvo mierīgi, katru mēnesi ieskaitot uzturēšanās maksu. Līdz brīdim, kad palūgs ierasties daļā un aizsūtīs karot draudot ar nošaušanu(kas varētu būt arī līgumā ierakstīts).

Dažas no šīm kompānijām noteikti domātas, kā privātās armijas, lielākā daļa, domāju, kā pelnīšanas veids ar mobilizējamajiem.

atzīmēšu, bijām slēpot ārzemēs

ar distancenēm. abja paluojā

"Nakazawa's graphic presentation of what it was like to survive the bombing of Hiroshima should be required reading for all citizens, beginning with the President. Perhaps then we might gain the maturity to stop such madness."
Hunter and Amory Lovins
Friends of the Earth

ISBN 0-86719-602-5

Dažreiz man patīk mazliet izšķērdēties, mazliet uzdzīvot un pēc darba, pa ceļam uz mājām Sainsbury's nopirkt lētāko sviestmaizi, piemēram baltmaizes un šķiņķa, vai ja es jūtos bišķiņ financially reckless tad šķiņķa un siera vai tunča un kukurūzas, un apēst viņu pa ceļam uz metro, jo es zinu, ka tas ir vienīgais brītiņš, kad izdarīt kaut ko pirekš self care.

Stutz pareizi saka, ka dzīvē (sasniedzot apzinātu vecumu - mana piezīme) dominē sāpes, nenoteiktība un smags ikdienas darbs.

Pašā dzīves sākumā un arī tās beigu galā nav smagā ikdienas darba, un tikpat kā nav arī nenoteiktības.

Sāpes dominē visos posmos, un šķiet, ka to klātesamību pamatā nosaka paša un citu skaudība un tās izpausmes. Greizsirdība, alkatība, nenovīdība un atriebīgums. Savulaik evolucionāri nepieciešamas izdzīvošanai, tagad būtu prokreatīvi atmetamas savās un sabiedrības interesēs.

Sāpes pašam no šīm jūtām un sāpes tiem, kuru iespējas, ko sniegtu nevainojama reputācija, tiek mazinātas, aizmuguriski aprunājot. Kā arī zaudētais laiks, mēģinot par sevi dzirdētās sadomātās, bet aprunātāja paša samaitātības loģikai pakārtotās nepatiesības atspēkot.

Netērēšu, nav vērts. Tā vietā padomāšu, kā aizvien prasīgāk samazināt savu svarīgumu, lai iegūtu imunitāti pret egocentrismu caur pazemību. Lai manu primātiem raksturīgo patību aizstātu visapkārt bagātīgi pieejamā siltā mīlestības enerģija. Kuru jāapzinās pastāvīgi klātesošu un tad, nometot savas smagās bruņas, ļaut sev tajā izkust kā karstā lavā.

Tā gan karsē, gan transformē, bet atdzesēta ir teicams būvmateriāls. Neviens nekad neizmērīs tās dziļumu, bet vienmēr jutīs tās siltumu.

Domāju, kā klasificējas skaļš tuc tuc uz ielas krieviski ar vārdiem aptuveni - krievs sašāva manu bairaktaru, ai ai ai.

az azil, a zazil

Sakritība?

https://tr.wikipedia.org/wiki/Az%C3%A2z%C3%AEl

Konfrontācija

Sveiciens visiem, kas jau sen ir noilgojušies pēc dzīviem teikumiem, kuru gals nav nedz nojaušams, nedz paredzams.

Pēdējā laikā mūsu ikdienas dzīvi caurstrāvo idejas par aizsardzību, karu, atbalstu frontes līnijām un ziedojumiem cilvēkiem, kuri ir pieredzējuši visdažādākās kara šaumas un noziegumus. Tomēr bieži paliek neatbildēts jautājums: kas tad patiesībā notiek ar mūsu katra eksistenci šajos spriedzes pilnajos apstākļos?

Jāatzīst, ka manā ģimenē karš sākās 22 dienas pirms 24.02.2022. Un tās piecas minūtes vardarbības, ko nācās pieredzēt maniem tuviniekiem, nav tik viegli izdzēšamas no atmiņām. Viena lieta būtu parastā emocionālā terora kārtējā orālā izlāde kāda no ģimenes locekļa monologa versijā, taču šoreiz bija citādi.

Bijām tikko pamodušies no diendusas un topošajam bijušajam vīram svarīgāk par bērnu pieskatīšanu šķita telefona glaudīšana... Vairākkārtēji mutiski uzaicinājumi atturēt mūsu meitu no visu tū(l)biņu atvēršanas un nogaršošanas nesekmējās ne ar kādu reālu rīcību, bet tikai turpinājās ar visādiem komentāriem, kas mani ļoti aizvainoja.

Sēdēju un baroju dēlu ar pudelīti, līdz sapratu, ka man noteikti ir jāiejaucas. Noliku zēnu meitas gultiņā un ķēros klāt pie visu no mana kosmētikas plauktiņa izņemtā drošai novietošanai antrasolā. Vīrs turpināja kaut ko muļķīgu komentēt un es piegāju viņam klāt ar lūgumu, lai viņš atlaižas no sav telefona un pievēršas realitātei. Nesekmīgi... sāku žestikulēt ar rokām un raidīju pļauku viņa sejas virzienā. Vīrs mani sagrāba un turēja abas plaukstu locītavas, līdz jau tās kļuva zilas. Zilumi saglabājās vēl vairākas nedēļas. Viņš sagrāba mani aiz labās rokas, izgrieza to un ar celi piespieda manu torsu pret grīdu. Es biju viņu pamatīgi saskrāpējusi un tad istabā ienāca mana Māte – “šis viss nav īsti civilizēti. Risiniet savus strīdus normālā veidā.”
Kaut kāds tajā brīdī būtu izsaucis policiju! Bet, nē.... upurim taču pašam ir jāziņo par zilumiem, skrambām un sāpošiem locekļiem.
Pēc tādas emocionālas un fiziskas vardarbības man bija pilnīgi skaidrs, ka no šī vīrieša ar Krievijas Federācijas ārzemnieka pasi, ir jāšķiras tulīt un uzreiz. Loģiski, ka sarežģītu apstākļu dēļ joprojām skaitos precēta. Vienīgi mēs nedzīvojam vienā adresē.

Jā, kas gan būtu bijusi pareizā rīcība?!? –
a) tikt galā ar abiem bērniem vienai un ļaut vīram skatīties telefonā?
b) piedabūt viņu uz fizisku rīcību bērna atturēšanā no bīstamiem kosmētikas produktiem;
c) doties ar bērniem uz citu istabu un likt vīru mierā (tā gan būtu viņa kvēlēkā vēlēšnās).

Pēc šīs sadursmes mūsu attiecības vairs nekad nebija kā līdz šim. Es pieķēros pie grīdas mazgāšanas un mēbeļu pārbīdīšanas, kas rezultējās ar zobudiega atrašanu zem dīvāna.

Vēlāk pēcpusdienā ieradās mans Tēvs un es mēģināju apstāstīt, kādā saspīlētā situācijā esmu nonākusi. Rezultāts bija visiem jau njaušams – topošais bijušais vīrs ap plkst.23 devās uz savu dzīvokli pie kaķa (no kura man ir stripa alerģija un kuru viņš nav spējīgs atdot nedz radiniekiem, nedz patversmē). Es varu turpināt šķaudīt no viņa Ariel mazgāšanas līdzekļa un kaķu spalvu kamola, ko pēc gadu ilgas kopdzīves var ieraudzīt veļasmašīnas filtrā.

Tā bija tik patīkama uzvras sajūta, kurā es beidzot pa ilgiem laikiem varēju izgulēties viena pati savā istabā un neviens cits tur nekrāc un neizlieto skābekli no slikti vēdināmas guļamistabas.

Visbēdēgākais fakts, kas mūs piemeklēja pēc nedēļas, bija mana Tēva pozitīvais Covid-19 tests. Mēs visi slimojām ar šo baiso sērgu, bet tieši Tēvs vēl ielaida šo infekciju līdz plaušu karsoņa stadijai.

Tiešām nav ne jausmas, kādēļ es jau pagājušā gada pavasarī neiesniedzu šķiršnās prasību? Kāpēc es to neizdarīju oktobrī, kad vīrs sāka uz mani kliegt pilnā balsī par to, ka bērnam tiek nepareizi vilkta pidžamma.

Šobrīd, atrodoties rehabilitācijā, varu ar skatu no alas novērtēt situāciju, - ja mani nervi būtu izturējuši gulēšanu 3-4h diennaktī un ja es nebūtu ļāvusies šai uzkurinātās situācijas agresīvai eskalācijai.... ja vien man nebūtu bijušas atsistas nieres un sastieptas saites plecā un starpribu muskuļu zonā...

Patiešām, vai šādi sadzīviski strīdi ir tikai viena cilvēka upurēšanās taisnīguma vārdā? – nebūt ne.

Turpmāka tieša konfrontācija saistībā ar manu vīru vienmēr reulztējas atmiņas zuduma epizodē – es atceros visu, bet viņam ir tumša bilde.

Ziemassvētku laiks mums visiem ir īpašs, it jo sevišķi, ja esam visi kopā un dalāmies ar prieku, dāvanām un svētku maltītēm. Tikai ne šajos svētkos – vīrs aizkavējās Brēmenē par piecām diennaktīm un nekādi kopīgī svētki mums vispār nesanāca, jo es 26.decembra vakariņu laikā konsultējos ar dežūr-psihiatriem Tvaika ielā. Tā kā šī nebija pirmā reize, tad uzreiz nojautu, ka esmu ieguvusi pelnīto atvaļinājumu. Mēnesis vai divi, - tas vairs nav tik izšķiroši. Galvenais, ka esmu ieguvusi laiku, ko veltīt savai pašizaugsmei un sakārtot visu arī galvas kompjūterī nepieciešamajā secībā un prioritātēs.

Patiesā cieņā,
Ilze Katrīna Meženiece