Kārtējais Teams mītiņš, šoreiz vadītāja kundze no Indijas, grūti klausīties dziedošajā tonī — kā tāda indiešu dziesma no Bolivudas kino.

Ir otrdienas rīts un es esmu jau nogurusi.
Daudzie darbi un mācīšanās riktīgi nogurdina.
Bet tagad dodos uz zālīti, lai uztaisītu garo kardio treniņu.

Saprātīgo laiku meklējot

Es pis, tas konflikts ar Irāklu bija par to, ka viņš gribēja braukt pēc cigaretēm, bet es biju sašutis, ka viņš bija pilnīgi pārliecināts, ka arī es to gribu. Un tas pats Modra gadījumā, tikai par wolmarta tēmu. Tāpēc, kad saku reparācijas, es domāju paskaidrojumu pašam sev.

Lai gan es zinu, ka mana klātbūtne tiek novērtēta - es patiešām jutos kā kolektīva dvesele, es vakaros atcerējos dienas notikumus un smējos. Bet tad es evil evo nosaucu par nodevēju par to, ka viņš, kā man gribējās domāt, pieslējās modra pusei. Ar evil ivo es kopš tās reizes vairs nerunāju un izlikos, ka guļu, kad viņš vakar ar čemodāniem izripoja no istabad uz lidostu. Es uzgavilēju, tikko durvis bija aizvērušās. Tādēļ man šobrīd ir divas personas non gratas Irākls un Modris, kuras es nesveicinu, to Irākla drūmumu ir jāredz, so pathetic. Bet es arī nesteidzos kāpt atpakaļ uz skatuves, tur ir reāli vajadzīgs reparācijas dzīpars, un tikai iedomājieties, kas tikmēr notiek aizkulisēs, tur reāli vibrē stāvi, bet tādā lēnā plaukstas viļņveida kustībā.

Es labu laiku dominēju vispārējo uzmanību, bet sakrītot apstākļiem kā merdžam aka paplašināšanai un backlasham no lai real deal, kas tev nepatik, man izstrādājās akūts riebums, tāpēc šajā atkāpes fāzē es sāku pamanīt, ka neviens patiesībā nekomunicē savā starpā, bet es pagaidām neiejaukšos notikumu gaitā, kamēr mana prombūtne netiks novērtēta.

Krišjānim ir jauni zobi, bet nav sakodiena, mute jātur vaļā, tad jau var arī smaidīt, un, kad viņa ego i aizbraucis, viņš paaicina uz kafejnīcu divas reizes Ritvaru, viņi dzer kafiju un iepazīstas, runājot par tēmu kāds kuram pieder īpašums. Krišjānis ir interesējies par amerikāņu sapni un plāno ņemt Latvijā kredītu. Bet Mikus aka Spilventiņš, kuram sirmi mati ir kopš bērnības no vectēva cietumā pārdzīvotā bija labākais draugs pēdiņās evil ivo aka evil bitch. Modris ir bijušais ārā metējs cēsu klubā bijušajā, par kuru evil ivo teica, ka ar viņu nu gan viņš negribētu saķerties, bet es to izdarīju, ka man pat šķiet, ka mans vilnas kepons sāk tikt apdraudēts, kad tā ir milzīga telpa, kurā ar līmlentu ir salīmētas uz gridas līnijas un trīs rullīšu skrejceļi tam visam pa vidu, bet visās malās strādā vairāk kā sešdesmit cilvēki, pie jebjura tu jebkurā brīdī vari aiziet, ja kaut vai priekš sevis izdomā ieganstu. Neskaitot kādus 20+ ofisa darbiniekus, kuri no vadibas gala regulāri staigā apkārt un visi inženieri, investori un akcionāri. Būtībā, jebkurā brīdī tev jābūt gatavam, ka esi konstanti redzams, bet var citreiz apsēsties tā, jebkurā brīdī vari izlikties, ka strādā un būt pilnīgi drošs, ka uz brīdi neviens tevi neredz un nejūt kā šodien pie literāri no griestiem līdz gŕīdai 8metrus garš kondicionieris trīs vienistabas dzīvokļu izmērā. Kad tas sāk pūst aukstu, uzreiz skaidrs, ka būs pizda, tāpēc es to divreiz izslēdzu ar parādes slēdzi. Gints, ar kuru braukšu uz Nevadu un ar kuru man dzimšanas diena ir vienā dienā, vienu vakaru es skatos, ka viņam literāri ir zils deguns, no tā pūtēja, bet es tik filigrāni, esmu mainijis darba lokācijas cehā gan, mūkot no prosekūcijas un nonākot palmu ražotnē, kurā sapinu divas treknas bizes, vienai no kurām vēl uz katras rokas bija strāvmainis, gan pēc tam nonākot pie mega pūtēja, kur man jau sāk apnikt Osītis ar savu sentimentu. Bet, zinot, ka man dadz kas apnik, es nezinu, ko ar to darīt.

Šodien sāku visos trijos veidos pētīt laika ziņas - jap, drīz.

Tupums aizrauj!

ļoti gribu uz šito izrādi
https://www.dailesteatris.lv/lv/izrades/2024-2025/dzen-savu-arklu-par-miruso-kauliem

Cik dīvaina sajūta, pazaudējot lietu. šovakar pazaudēju gredzenu (ne mājās), ko man uzdāvināja 18. dzimšanas dienā, un bez tā, kopš tās dienas ne dienu, neizgāju no mājas. Priekšmets reizēm nav priekšmets.
Dīvaina sajūta, jo nezinu, kas tā par sajūtu, pieķeršanās priekšmetam it kā.
Morāli - zaudējums.
Kādā kolbā esmu ielikta eksperimentiem?
Kopš 18. dzimšanas dienas.

"Lauvas nams bija interesants tikai ar to, ka tur varēja paēst arī nakts vidū. Tagad, kad ir parādījušās citas iespējas, viņi ir vienkārši dārgi un negaršīgi."

Śrutam me gopāya

"A new study published in the journal Food Quality and Preference found that your typical carnivore’s hatred of vegans might simply be due to envy."

https://www.sciencedirect.com/science/article/pii/S0950329324002829

Nevaru klausīties, kad studijā Dūdiņa-Kurmiņa iekš lr3.
Veikalā pie pašapkalpošanās kases bija puisis ratos, fiziski 5 gadus veca bērna lielumā, bet ar ļoti skaistu balsi. bija kopā ar džeku, pirka alko, bet gribēju pateikt, ka viņam vajadzētu strādāt radio. Diez vai kāds cits pateiks.
Gribēju, gribēju, vienmēr noklusēju.

ir jābeidz visa šī stulbā zaļošanās kas rezultējas cīņā pret normālu satiksmi

https://jauns.lv/komentari/raksts/bizness/649737-populara-diennakts-ednica-lauvas-nams-rigas-centra-varetu-tikt-slegta

Nav kur nolikt auto => normāla ēdnīca sastopas ar problēmām.

Tak novākt tās velojoslas un atļaut tur parkoties.

Jau sen sapņus fiksēju tikai uz papīra, bet pēdējais bija tik muļķīgs, ka ierakstīšu šeit (you're welcome). Atrados kādā nelielā namā, kur visi skapji, plaukti un atvilktnes bija piestūķētas ar diega spolēm, adatām, pogām, visādām mazām auduma driskām un somām, kurās arī kaut kas bija sabāzts. Tad ieradās resns vīrietis, kurš teica, ka esot izmeklētājs. Viņš lēnām staigāja pa telpām, rokas turot kabatās un pa laikam saliecās uz priekšu un sāniem, lai palūrētu, kas atrodas aiz dīvāna, skapja vai kumodes. Istabas vidū bija neliels apaļš galds uz kura bija kūka. Resnais izmeklētājs mēģināja pievērst manu uzmanību, dodot neizprotamus mājienus ar kustībām, es nesapratu, ko viņš grib, tad viņš atzinās, ka gribot kūku. Es pārsteigti teicu - vai tiešām? Un viņš mazliet apvainojies atbildēja, ka tas, ka viņš ir resns jau automātiski nenozīmē, ka viņam negribas kūku. Es nogriezu gabalu kūkas un tad sāku meklēt dakšiņu vai vismaz karoti un nekur nevarēju atrast, visur tikai diegu gali, mazi kartona četrstūri un vēl visādi nieki. Tad beidzot pamanīju karoti, bet tā bija ārkārtīgi maziņa, miniatūra sudraba karotīte kāda pēc izmēra derētu lellei. Es sacīju, ka man diemžēl ir tikai šāda maza karotīte un viņš atbildēja, ka tas nekas, lai dod tik šurp.

šodien, kopā ar dažiem darba kolēģiem, labdarības akcijas ietvaros apciemojām Dubaijas Autisma centru. Nogādājām sarūpētās dāvanas no mūsu komandas, izvadāja mūs tūrē pa fantastiski iekārtoto centru, iepazīstināja ar dažiem studentiem...
un tad bija nejauša satikšanās koridorī ar studentu Deniju, kurš uzreiz nāca visiem mums prasīt vārdus un no kurienes esam. tūres vadītāja teica, ka Deniju ļoti interesējot dažādas nacionalitātes. tad nu mēs visi rindiņā teicām savus vārdus un valstis. kopā bijām septiņi cilvēki. es biju kaut kur pa vidu visiem. kad visi savu bija pateikuši, Denijs pagriezās pret mani un ar mazliet akcentu un ne visām garumzīmēm, bet pareizā melodijā nodziedāja "diženi raženi dzīvojoti", piemetinot, ka tā ir latviešu dzimšanas dienas dziesma.

es eju bišķi paraudāt.

Sgilf- spiritual gurus I would…

Biju nobraukusi līdz Pakistānai. Kopumā - ļoti patīkams pārsteigums. Apzināti gan braucu uz ziemeļiem, visvairāk klejoju pa Baltistānu. Patīkami ļaudis, sajūta droša, milzu kalni no visām pusēm, gandrīz vai likās, ka varētu arī palikt ilgāk par divām nedēļām. Un pats galvenais - viss zied! Un gandrīz neviena cilvēka apkārt. Vai ta kaut ko vēl vairāk dzīvē vajag.