So man pēdējo nedēļu laikā ir izkūņojušās dažas domiņas par realitāti.

Man ir prātā sadūrušās gan Interfeisa Teorijas implikācijas un izrietējumi, gan arī šī teorija ir ar grandiozu vēzienu multicolorly izgaismojusi manu pagātnē uzkrāto atziņu krājumiņu, kurš izrādās bija murky and uncongized really.

Pirmkārt es gribu uzsvērt, cik ģeniāla ir doma, ka evolution favours fitness over truth. Tas ir tik sirdīgi sakarīgi un ultimate mic-drop. Man šķiet šis fakts pierāda un izskaidro tukšuma sajūtas ontoloģiskumu. The abyss is real. Mēs vienkārši neuztveram un nepieredzam a massive chunk of reality, jo mūsu prāti darbojas iekš kaut kā BASIC-veidīga, kamēr realitāte ir advancēts kvantu kompjūteris no tālas, tālas nākotnes.

Cik es saprotu cilvēka prāts savā pašreizējā stāvoklī ir fiksēts, fokusēts mehānisms-procesors, kurš uztver tikai konkrētus realitātes "viļņus", un no tiem uzprojicē limitētu realitātes reprezentāciju (with some sort of unknown intention that could be Love but it is not clear). Thus cilvēka smadzenes ir procesors. Viļņi, kas ar cilvēka prātu nav compatible, netiek uztverti. Implikācija ir, ka cilvēka priekšā var norisināties procesi, kurus viņš vienkārši neredz, skatās tiem cauri ar skatošāmies bet neredzošam acīm. Vai nu tāpat kā tās vaboles Austrālijā, kas nespēj atšķirt brūna stikla aluspudeli no savas sugas mātītēm, vai arī dēļ fakta, ka cilvēka acij ir 3 receptori, kamēr citām būtnēm ir pat 11.

Tomēr tā kā cilvēka smadzenes ir plastiskas, tad no tā izriet, ka tās var apgreidot, lai uztvertu arvien vairāk realitātes. Šis man liek jautāt, what is a human supposed to be fit for? Kāpēc cilvēka uztvere ir tādā stadijā kādā tā ir? Kāpēc cilvēks neredz radioviļņus vai infrasarkanu, plus pārējās drošivien vēl neizpētītās bezgalīgās realtiātes manifestācijas? Vēl arī tas liek ar sapratni aizdomāties par ekstrasensorām spējām, dažādām prāta "slimībām", glitches, entities, un tā tālāk. This real too.

Vēl arī man rodas jautājums, kas notiek psihedēliķu sakarā, piemēram, DMT. Ja iepīpējot DMT cilvēks uztver daudz vairāk realitātes, vai tas nozīmē, ka vecais, saskretušais basic smadzeņu procesors tomēr slēpj papildus fīčas? Vai arī tomēr uztvere nav atkarīga no smadzeņu procesora vien? Varbūt, smadzeņu prāts vienkārši plūst paralēli Lielajai Apziņai, kas nebeidzas pēc smadzeņu un prāta iziršanas. Un DMT tripa laikā "cilvēks" atslēdzas un paliek tikai Lielā Apziņa, ko cilvēks "pēc tam" ar savu basic interfeisa prāta procesoru nemākulīgi tulko? As in, tripa laikā cilvēks ir "tikai" Lielā Apziņa, gabaliņš no kuras pēc tam atkal tiek iestūķēts bodymind. Tas izskaidrotu, kāpēc cilvēki pēc tam īsti nespēj izstāstīt, ko pieredzēja - jo smadzeņu prāta interfeiss nespēj izskaidrot apziņas acu saturu, jo vairs neredz ar lielo apziņu, bet skatās caur grossly limited prātu. Paliek tikai atmiņa par ko vast and profound and alien. Atmiņa paliek, jo apziņa paliek paralēli, apakšā (vai augšā).

Tātad tukšums. Varbūt atrodoties cilvēkā, apziņa jūt, ka in this grossly limited fitness interface state tai pietrūkst a massive chunk of actual reality, ko tā izjūt kā nenodefinējamu void. Prāts to sajūt, jo sajūt savu limitedness. Nenodefinējamu void, jo prātam nav rīku, valodas, kas spētu to definēt. Nespēja definēt savu ontoloģisko pieredzi ir kā nespēja atcerēties: tu zini, ka kaut kas bija, bet ne par kādām varītēm nespēj atsaukt atmiņā, it is a tragic blackout, painful and demoralising.

Es secinu, ka realitāte ir nemateriāla "apziņa", ko ar prātu nav iespējams aptvert un saprast. Šī apziņa sevī, no sevis rada tādas kā domformas, avatarus, kas ir miniatūri procesori - cilvēki. Katrs procesors ir prāts, kas darbojas tikai sava interfeisa ietvaros, un nespēj redzēt neko ārpus sev atvēlētā interfeisa. Bet šķiet, tā kā šis procesors ir radība apziņas ietvaros, tad apziņa tajā ir līdzpastāvoša, vienmēr plūst paralēli, ir superior un thus dominanta. Procesors var atslēgties, bet apziņa paliks. Apziņa nav individuāla, tāpēc tai nav prāta kvalitātes, tai būtībā prāts ir nesavarīgs, jo tā nav no prāta atkarīga. Kamēr prāts nespēj eksistēt bez apziņas. Šī apziņa ir gauži citādāka nekā procesora interface mazais prāts, tāpēc tiem būtībā nav daudz kā kopīga. Tas man liek secināt, ka ir kaifs būt dzīvam. Jo apziņa un prāts kopā sintezē diezgan čilīgu un thrilling pieredzi. Ir sāpīgi būt dzīvam, jo prāts ir nevarīgs, atkarīgs un tāpēc traģisks. Bet nomirstot, procesors beidzas un paliek tikai bland, limitless, boundless apziņa, kas nespēj redzēt no individuālas perspektīvas. Bet tā teikt ir kļūda, jo apziņa spēj un redz no individuālas perspektīvas - caur citiem un visiem saviem procesoriem un interfeisa prātiem, katrs tai šķiet intīms un viņa pati. Bet man - methodrone procesoram apziņa bez manis šķiet bland and limitless and cold. Un tā jūtas katrs atsevišķais procesors - cilvēks vai būtne. Līdz ko es nomiršu, šī kļūdīgā perspektīva izzudīs un paliks tikai cita arvien intīma pieredze caur citu procesoru.

Paliek jautājumi: What is human? A human needs to be fit for What? What is actual reality, what is the real nature of consciousness? Are all these Qs futile and absurd and invalid?

Varbūt cilvēka, sort of, dzīves jēga ir pa gardam, kūkainam, krēmīgam, vaniļīgam, ar cepumiņu, bezē, some lemony drizzles too, gabaliņam ēst Lielo Apziņu un integrēt savā mazajā quirky, basic yet sturdy prāta procesorā? Varbūt arī cilvēka mazā procesora interfeisa prāts ir šādā manierē limitless? Tikai lēnākā, viendimensionālākā veidā with an expiration date? This is a fun thought, jo tad tas nozīmē, ka būtībā, cilvēkam nekad nevar izbeigties lietas, ko darīt, domāt, atklāt, pieredzēt. Protams, kamēr viņa prāts funkcionē. Un, kad tas beidz funkcionēt, tad tā nav bēda, jo cilvēku prāti ir kā ziedi jasmīnkrūmā, tie atplaukst un novīst katru vasaru, bet jasmīnkrūms nebēdā, un kaut kur vienmēr ir vasara.

Prātam ir normāli gribēt pastāvēt un baidīties no nepastāvēšanas. Tāpēc prāts baidās no tūkstoš apdraudējumiem. Un evolūcija ar saviem prātiem grib nodrošināt turpinājumu. Tāpēc prātam rūp ne tikai viņa paša apdraudējums, bet arī nākotnes prātu apdraudējumi. Varbūt tā ir arvien paralēli plūstošā apziņa, kas prātu tramda šādi baiļoties par citiem. Varbūt evolūcija ir Mīlestība?

Paradoksāli, ir grūti samierināties, ka mana eksistence ir trausls ziediņš tādā jasmīnkrūmā, kurš nebēdā. Ir grūti samierināties, ka mans grūtums arī ir tikai ziediņš uz vīšanu. Grūtuma sajūta šķiet ir fundamentāla limitation izpausme. It is sort of a given - if everything all fails, at least there is that. Šķiet evolūcijai ar to nepietiek, un tā grib ko vairāk par grūtumu, tāpēc vienmēr ir iespēja izvēlēties, novērsties no grūtuma un skatīties uz pārējām esības izpausmēm, kuras ir labākas par grūtumu un kuru ir bezgalība.

I'm all for women's rights, but there is something uncanny and creepy about all those photos of everyone crying with delight that now they will be able to kill tiny baby embryos and fetuses. I guess one has to look out for the number 1.

viņiem nav problēmu, toties viņi visu laiku par to runā


uzminiet, par ko es?

Simons domā, kā Bārbijai ir ( pamperīts )

salah pool

rūs, rūs tās vecās mīlestības. vakar netālu no viņa darbavietas (un šo es zinu jo vnk zinu nevis baigi interesējis noskaidrot) redzēju vecu mīlestību braucam ar mašīnu. nulle emociju. ne par to kas man mugurā (nebiju sapucējusies) ne par to kā es izskatos (nesaķemmējusies, dažas krunkas un daudzi kg vairāk, visi ap nabu) ne par to kā mēs (ne)šķīrāmies, ne dusmas? aizvainojums? par to, ka viņš mani nemīlēja un negribēja un aizgāja pie citas (briesmīga rakstura un neglītākas, jā es par šo ilgi pārdzīvoju) bet vienkārši tā - oi, baigi līdzīgais. ai, laikam bija. good riddance. gribu saldējumu, ceru, ka draudzene kafiju līdzņemšanai jau nopirka

skaidrs ir tas, ka traki ir tad, kad pazūd humoriņš, bet kāds humoriņš, ja ir traki vai ne. vakar visu nakti raudāju, JO, jo viss ir slikti un es varu sakasīt tik naudas lai Tabora Izmēra dzīvesvietu nopirktu kaut kādā Pācē piemēram. šodien protams sāp galva. tad nu mēs pa vidu brokastīm un bērniem (ir gandrīz neiespējami normāli samenedžēt laicīgu sarunāšanos par tēmām un organizatoriskiem jautājumiem, kāds tur brīnums ka jādzīvo vienā ciklā ar grābekļiem) risinājām Sarunu

- a tev patīk kā mums tagad ira? tu gribi šitā dzīvot turpmākos 20 gadus. man nepatīk. es negribu
- kāpēc 20. davai visus 30 viņš saka un es atcerējos to, ko biju aizmirsusi (vai par ko cieši centos nedomāt)

Cilvēki te man kaut ko muldējuši par radikalizēšanos, bet kādā veidā cilvēki var cīnīties pret totalitārisma atdzimšanu Eiropā? Kā vēl, ja ne darot kaut ko radikālu? Ko līdz faktu demonstrēšana, argumentācija, dialogi, ja tevi vienkārši apcietina par uzskatiem? Īpaši tādās valstīs kā UK un Zviedrijā, kur nepastāv nekāda veida mērenu partiju. Ir totalitāri marksistglobālisti un labākajā gadījumā neliela opozīcijas partija, ar kuru neviens no tās mafijas nesadarbosies. Ko vēl var darīt, ja ne sākt fizisku pretošanos? Lūk, ASV mentūras baidītos taisīt šādus precedentus, jo zina, viņu āda var būt uz spēles. Deveponizētajā Eiropā, kur pat asaru gāze pašaizsardzības nolūkiem ir nelegāla, ko var darīt, lai apturētu šo ārprātu?

jaunais earworm
Bi-2

Muslimus ieved, lai pakļautu baltos cilvēkus totalitārai valdībai, lai ierobežotu brīvību, jo ja policists un karavīrs būs baltais, viņš pievienosies tautai, ja redzēs ka valdība ierobežo brīvību. Ieved topošos policistus un melnsimtnieku kaujiniekus ar kauju pieredzi. Tāpēc starp ieceļojošiem tik maz sieviešu.

Iedvesma - http://klab.lv/users/gnidrologs/318791.html?nc=3 , raksts par neatkarīgā žurnālista apcietināšanu muslimu izvarotāju tiesas laikā.

Palasījos vikipēdiju par gen.X , gen.Snowflakes, gen.Y(Mileniāļi, MeMeMe), gen.Babyboomers un pie savas paaudzes, gen.X, atradu filmu sarakstu, kas esot paaudzi raksturojošas tās amerikāniskajā daļā.
1. Clerks (1994)
2. Ferris Bueller's Day Off (1986)
3. Sixteen Candles (1984)
4. Weird Science (1985)
5. The Breakfast Club (1985)
6. Slacker (1991)

No kurām redzēta bij brokastu klubs un par labu atzīta.
Klerki diezgan dīvaina, bet patīkami pofigistiska un ar raksturu. Ferisa brīvdienā parādīts labs veids, kā ārstēt mileniāļu sērgu - depresiju. Pārējās vēl gaida savu kārtu.

Patīk attieksme. Ai, davai daram, nav ko bremzēt.

Janina Green

kustība nerodas raujoties

trakā tukšumā, it kā šis ir klusums, bet reizē arī pilnīgi traks

pazūd it kā aŗī ko darīt

Pasaule deg un es esmu avots.

Uk ir oficiāli policejiska valsts. Nu vairs nav tendences, bet reāla darbība. Es viņa vietā pieprasītu politisko patvērumu kaut kur Austrumeiropā, bet viņš jau droši vien būs spītīgs rieksts. Tiesa, visdrīzāk tik nokillots kādā cietuma kamerā ar čupu muhamedāņu.

izskatās, ka varbūt tā arī netikšu atpakaļ pie sava Skype konta. ja jums ir kādi konti, kas izveidoti agrā jaunībā ar kaut kādu dīvainu lapu, kuras nu jau vairs neeksistē, e-pasta adresēm, nomainiet gan uz normālu e-pastu. jo atstatīt paroli ir vienkārši, bet iziet to "verify that you are the owner of this account" procesu, kad saproti, ka jaunā parole nosūtīta uz e-pasta adresi, kuras vairs nav, acīmredzot ir teju neiespējami. bet nu labi, aizpildīšu VĒL vienu formu, ja nu tomēr izdodas. eh.

labi, ka es to Skype tāpat vairs īstenībā gandrīz nelietoju.

s0miem ir mazāk ikdienā dzīvo pagānisko tradīciju. vairāk dzīvs ir sentiments. piemēram, pirts pēršanas zinības viņiem nav zināmas, visi bija šokā par maniem (trešā uzlējuma recyclētiem) pēršanas skilliem; tāpat arī tautasdziesmu dziedāšana (viņi varbūt zina 1-2 dziesmas; lai arī vispār folkmūzika, ko viņi klausās, ir daudz kvalitatīvāka. besī tas pašlaik LV modē esošais folk production stils un videoklipi vispār ir krindž līdz debesīm); olu krāsošana (lieldienās ēd šokolādi), arī par manu pašlasīto zāļu tēju krājumu viņi bija apbrīnā un šokā. nezinu, kāpēc es vislaik salīdzinu, varētu arī nesalīdzināt. tajā pašā laikā viena meitene vakar man iemācīja kā var vārīt un ēst ugunspuķu lapas. smaržo kā cūkupupas, garšo nedaudz pēc jūras.
pamanīju, ka manī organiski sadzīvo anti-patriotisms un anti nacionālisms ar visu šo folku un koku apskaušanu. es šīs lietas jūtu, līdzīgi kā jogu, kā senas zinības par sinhronizēšanos ar dabu. sinhronizēšanās ar dabu ir vienkārši fizisks kaifs, es to nevaru paskaidrot vai attaisnot.

Allaž patīkami saņemt atgādinājumu, ka ASV moži stāv sardzē par Eiropas drošību. Un lūk atkal ziņu portālos raksts - ASV apsver sankciju noteikšanu "Nord Stream 2" iesaistītajiem uzņēmumiem. Pareiz ir, nevaig mums to Krievijas gāzi. Var taču nopirkt no... nu piemēram no Amerikas?

Un tā sekojošā ķēdīte ir diezgan skaidra. Ja nedzimst pietiekami daudz cilvēku, lai nomainītu esošos > rodas vajadzība cilvēku skaitu papildināt ar imigrantiem.

Protams, to analizēt ir ārkārtīgi nepolitkorekti, un ir risks izpelnīties ekstrēmista titulu.