Izlasīju satoros to Jūlijas Cvetkovas dzeju, pēdējo reizi tāds blieziens no dzejas bija leitestos vienā žurnālī pārpublicēts Annas Auziņas? Par to, vai tētis aizgāja uz turieni, no kurieni atnāca bērni, neatceros nosaukumu un vai žurnāli, laipni lūgti ielinkot. Un Sergeja Timofejeva Gandrīz fotogrāfijas, pēc kurām es vienkārši nevarēju palasīt dzeju, gadiem rezonēja pāri, beidzot dabūju to grāmatu un pat atkal palasīju un jā.
bet tā vienlaikus ir tik laba un tik slikta sajūta, ka tev nobliež pāri un tas ir vienlaikus tik skaisti un tik skaudri un tu nesaproti jābūt priecīgam un pateicīgam vai besis, jo fok zis šit, nevar iedomāties, ka var būt kaut kas tik labs un tad paldies Dievam un radošajai domai, izrādas, ka var. Citādi, bet var

šīs bija burvīgi burvīgas dienas!
ar galveno saukli baudīt un pieredzēt dzīvi, cik vien iespējams.
un, izdevās.
ir prieks un laime, un mazliet saulē piesviluši pleci :)

Antifas grupenfīrers, pieminekļu demolēšanas aktīvists


Avots

Mēs šodien bijām Rundālē apskatīt rozes un vispār - izbaudīt dārzu. Ļoti patika. Dārzs un vispār - visādi dabas objekti ir tie, kas uzlādē ar enerģiju. Atceros, cik skaists tas dārzs izskatījās kādreiz - Senās mūzikas svētkos pievakarā - kad jau iededza laternas. Rozes un vispār - ziedoši krūmi dārzā, kas apgaismots ar laternām - tas ir nu tik skaisti un romantiski, ka ... ahhh. :) Es gribu sev dārzā jasmīnus un rožu krūmus. Un laternas, kas tos apgaismo, kamēr es tā cēli pastaigājos pa celiņu, izbaudot šo skaistumu.

Es vispār apbrīnoju un man sagādā baudu skatīties uz kaut ko, manuprāt, skaistu.

Sen man sapņos trillerīši nebija rādījušies, bet nu jau divas naktis pēc kārtas.
Iepriekšējā naktī es sapņoju, ka es dzīvoju dzīvoklī - vecā ķieģeļu mājā ar divām ieejām, kurām abām priekšā ir tādas pa pusei stiklotas durvis ar terasēm. Un tad tur vienā naktī lauzās iekšā bandīts, bet viņam līdzi bija kaut kāda sieviete, kas kaut ko nedarīja viņam pa prātam. Un tad nu es caur stiklu pamanīju pistoli - ievēroju, ka pistolei stobra gals bija nevis pilnīgi taisns, bet gan no tā vēl kādu centimetru laukā rēgojās apaļa stobra caurule. Un tad atskanēja šāviens un kliedzieni. Un es sapratu, ka nu gan ir īstas ziepes.

Savukārt šonakt vispār bija kašmaršovs. Sākās ar to, ka it kā bija beigusies kaut kāds milzīgs karš - noslēdzies ar miera līgumu. Un tad lieli pūļi ar tautu - tajā skaitā arī es un mana mamma - kura sapnī bija gadus trīsdesmit veca un mani brāļi - kuri sapnī savukārt bija pirmsskolas vecumā. Un tā nu mēs gājām tajā demonstrācijā un es sajutu, cik laimīgi visi cilvēki ir. Un pēkšņi no debesīm kā švīkas sāka bērt ložu krusa un slaucīt kā ar slotu visus cilvēkus. Es paspēju iebēgt kaut kādā sānielā.
Un es ļoti gribēju, lai mani mīļie arī būtu sveiki un veseli. Un izrādījās, ka viņiem arī nekas nav noticis. Mēs visi kopā bijām kaut kādā slēpnī un mēģinājām bēgt projām no šīs valsts, kurā - to es kaut kā uzreiz zināju - valdība bija izdomājusi, ka cilvēku ir par daudz, bet lai tiktu vaļā no liekajiem cilvēkiem, izdarīt to, viņuprāt, humānā veidā - izsludināt, ka notiek kaut kas ļoti labs - un tad, kad cilvēki ir kopā ar saviem tuviniekiem un jūtas ļoti laimīgi, viņus pēkšņi nogalināt.

Mēs pēc tam slēpjoties gājām pa visādiem brikšņiem un mēģinājām tikt projām uz Angliju (kaut kāpēc), kurā laikam bija kaut kāds savādāks režīms. Bet vispār tāds pabaiss sapnis. Ceru, ka pēc šī te aptumsumu koridora sāks rādīties kaut kas foršāks un patīkamāks. Un ka mans divsimtais ieraksts par sapņiem būs pozitīvāks (šis ir mans pierakstītais 196.sapnis cibā.).

Avots

latviešiem nav depresijas, viņiem ir smags darbs un kara atmiņas

biju mežā pēc mārsila, bet tik pilns kamenēm, kauns daudz ņemt. saplūcu asinszāles, tās, šķiet, nevienam nevajadzēja.
savāds nemiers.

Dīvaini, kad bija briesmīgā žara, biju stipri produktīvāka. Pēdējās dienās kaut kādi baisi sapņi uz robežas ar murgiem neļauj kārtīgi izgulēties. Tas arī viss, te nav pilnīgi nekā jauna. Ļoti ceru, ka rīt atļaus beigt mājas režīmu. Un gribu vīnu!

Šonedēļ esmu atbrīvojusies no kādas pusotras banānu kastes apjoma ar lupatām. Vēl apmēram tikpat ir nolikts nost, prom būs ap mēneša vidu/beigām, šo to noliku grīdlupatās&tml. Jūtos noraizējusies, jo lupatu nezūdamības likums nav apejams, jau jūtu ka man no nezināma skapja uzglūn nākošais šķirojamo lupatu kalns

bērns apēd krabju nūjiņas, baksta ar pirkstu tukšajā vietā uz šķīvja un saka: "tā-a?!" jeb, tulkojumā, "kāpēc te nav krabīšu vairs? gribu vēl!"
vispār, ja gribas saprasties, tad vajag pavisam maz zīmju. 140 ir vairāk nekā pietiekami.

Ezītis, kurš mīlēja peni.

Mēs ar (relatīvi) jauno drušku esam kļuvuši par kaut kādiem faking fūdijiem (riebjas šis vārds). Vienkārši ir tā sanācis, ka gan viņai (turpmāk K), gan man tik labi izdodas viss, ko mēs gatavojam. Tā, ka būtu krietni jāpiepūlas, lai neiemīlētos gan konceptuāli-idejiski, gan tieši, attiecībā pret konkrēto, sagatavoto ēdienu. Piektdien naksniņās (kā reti esoša ēdienreize K izdevās uztaisīt hands down burvīgāko omleti manā mūžā. Un vakar baudīju burvīgāko zupu mūžā - kokosriekstu un čili zupa ar šampinjoniem. Secinājums: lai arī 10/10, tikpat labi tā varēja būt veģetāra, jo sēnes izcili kalpo par faux meat.

omīte mācījās visu dzīvi. vinai bija teikums "būtu vakar nomirusi, nemaz nezinātu. labi, ka nenomiru."
es arī gribu tā, visu dzīvi mācīties. neraudāt par veciem vārdiem un darbiem, bet mācīties jaunus.

Es tagad, kā liels mākslas mīļotājs, lasu gleznotājas E.Romanes grāmatu "Mēs abi", kur viņa apraksta savu mīlas stāstu ar MA rektoru L. Svempu. Visvairāk mani pārsteidza, kā viņa aprakstīja 50,60,70 gadu mākslinieku vidi. Viņai liela māja Mežaparkā un netālu Dž, Skulme ar Ābolu dzīvo..un bieži mājā notiek viesības , kur piedalās daudzi tā laika vadošie gleznotāji, kritiķi.
Tad, lūk..ar kādu vieglumu un pašsaprotamību viņi pie galda runā.." ..mēs ar Svempu tikko bijām Parīzē pa muzejiem, bet vasaras beigās brauksim uz Romu..tā esmu pēc Itālijas noilgojusies.."
"Mēs Romā bijām ziemā..", atbild Džemma pār galdu.."uz Luvru brauksim nākamgad"
Tādā stilā , lūk, dzīvoja tā laika radošā inteliģence, kas parakstja papīrīti ar VDK.( ... tālāk ... )

sestā diena kolhozā - gribu reivot, nevis ravēt, gribu uzvilkt kleitu, uzkrāsot sarkanas lūpas un pastaigāties pa miera ielu. es pat mājās gulšņājot nekad neesmu tik briesmīgi saģērbusies kā šeit, bet nu laikam iet vagās un būt smukai ir pārāk augsta pilotāža priekš manis. man tāpat ir gandrīz vai iepaticies iet vagās, it īpaši, kad esmu tālajā galā un austiņās ieskanas kāda zīmīga dziesma, kas parauj pusminūtes bimbu. pusminūtes bimbu izraisa lietas, ar kurām laikam netieku galā vai kuras nespēju noformulēt - ir tikai sajūtas, atmiņas un bildes gar acīm. bet pusminūtes bimbu izraisa arī tik vienkāršas lietas kā vagas un daba.

es pat nezinu, kur gribu doties un ko darīt (vēl bez augstāk minētajām lietām) pēc kolhoza avantūras beigām (jau rītdien lol). gribu būt pūkains, miegains un murrājošs kaķītis. visu laiku skatos savas bildes, kas uzņemtas no pagājušā gada augusta līdz šī gada februārim un gribu būt tā meitene, kurai ir gari mati, kura dzīvo skaistā un laimīgā neziņā. kura pat izskatās skaista un laimīga.

Vortex

Hey, Alexa!

I'd like to lead my life nice, easy and peacefully from now on. How do I do that?