https://youtu.be/nm37EReS3Wg

#grift
#incompetence
#stupidity

Un es kaut kur peldu, tai sajūtu jūrā, kam nav krastu. Neatceroties vairs rūpes un domas, kas tikai par nastu. Bez jumta, bez robežām, ar kailu mastu. Blakus Tu, kaut vairs neesi šeit. Bet sajūtu. Un zinu, kad esi un būsi. Kopā pazust, varētu. Tur, kur nav nekā. Tur kur tikai kopā ar otru, kā viens vesels var kļūt. Tur, kur vienkārši būt. Tur kopā paliek, pārvēršas un nekad nepazūd.

Uzbrukumu, izvarošanu un laupīšanu olimpiāde. No "franču" viedokļa vajadzēja šīs disciplīnas iekļaut oficiāli, tad Francijai būtu garantēta uzvara medaļās. Neskatījos atklāšanu, jo jau zināju, kas tur varētu būt, bet pat īsiem random kadriem pietika - atkal tiek svinēts sātanisks zaņķis. Stāvoklis parīzē perfekti sinhronizē ar ļauno garu pielūgšanas rituālu.

mapats šito toč vairs neskatās

olympique

Skatos Olimpiādes atklāšanu, un man ir dežavū. Ha, franču vārds - pat piestāv.
Bet ir sajūta, ka atkal esmu Berlīnes spēlēs - tas monumentālisms, valstiskums. Naivums. Ieroču žvadzoņa.
Man šķiet, ka biju tur. Nezinu, kā un kas, bet esmu drošs, ka esmu piedzīvojis 1936. gada Olimpiādi Berlīnē, klātienē. Un tolaik man metās šķērmi, tas ir diezgan droši.
Un tagad man metas šķērmi.
Dirsā, vienvārdsakot. Bet pagaidām uzdejosim. Nav jau teikts, ka 28. gada pasākums notiks. Gluži kā 40. gada.

jūs esat cilvēces labākā versija

olympique

Lai pateiktu: "Nu i nahuj šitos mēslus", man vajadzēja 5 minūtes no olimpiādes atklāšanas. Un izvēlējos to propogandu neskatīties, bet tā vietā izdarīt kautko patriarhāli lietderīgu, lai propoganda zaudētu maksimāli daudz ietekmes.

Kas nozīmē, ka arī interese par pašu olimpiādi samazinājusies līdz nullei, pat par sportaveidiem kuros piedalīsies mūsu valsts pārstāvji. Spēles un izrādes, ja atceraties, bija romiešu norieta iezīme, bet šī piezīme attiecas uz ideoloģijas pārstāvjiem, kuru propoganda tiek propogandēta. Tas ir viņu noriets, kurā es izvēlos nepiedalīties.

"Ieskats dzīvošanas mākslā" jeb autora secinājumi pēc gandrīz 20 gadus ilguša radīšanas un komunikācijas posma noslēgšanas.


Sākšu šo ierakstu ar diviem būtiskiem secinājumiem par dzīvošanas mākslu, ko tagad esmu pietiekami kompetents izdarīt. Pirmais, dzīvē visgrūtāk ir pārtraukt darīt kaut ko, ko tu mīli, kas tev sanāk un ko novērtē citi. Tas ir kā izraut sev
sirdi. To nedrīkst darīt, ja nav nekā ekvivalenta vai lielāka, ko likt vietā (paldies Dievam, ka man ir).

Šo pieredzi, šo unikālo skatu punktu, no malas aptvert ir neiespējami. Iztēloties var, bet izjust nē. Esmu tik nenormāli lepns, ka man dzīvē bija dota iespēja to pieredzēt. Saprotams, gadiem ritot, bija grūti - katrs savā mākslas kopumā esam tik atšķirīgi, ka ik pa laikam sanāca nedaudz noberzties, apbružāties nesaskaņoto enerģiju un nenorūdīto personību dēļ, taču ideja pār Kaut Ko Lielāku Par Pašu Tevi viedos prātos vienmēr prevalē. Tāpēc pastāv civilizācija. Mēs savām rokām uzcēlām un pēc tam nojaucām mazu, bet izkoptu pasaulīti.

Otrais secinājums (šeit arī kristalizējas gandrīz divu desmitgažu darba patiesie lauri) par iespēju ilgā posmā realitāti pieredzēt ar citu percepciju. Dzīvē jebkurš jauns, unikāls skatu punkts uz sevi un citiem ir lielākā vērtība, ko vari pieredzēt. Sekas tam ir vara pār sevi un ikdienas gaitu - spēks, kas iesūcas līdz kaulam un, ko apzinoties, tu vari just metastazējamies katrā tavā šūnā, plūstam cauri tavai būtībai. Caur šo spēku tava pamatvibrācija tiek nostiprināta un, ja tu to tā padziļināti apzinies un pats ikdienā piestrādā, lai rūpētos par savu apziņas ievirzi, domāšanu, leksiku, (nepieļaujot to, lai tava apziņa tiek piesārņota ar ikdienas triviāluma mēsliem)- tu topi teju nesatricināms. Cilvēku saskarsmes nianses tevi vairs nesatricina.

Par ko kautrēties? No kā dzīvē baidīties? Ko par mani padomās kāds garāmgājējs? Vai draugs? Vai tiešām kāds saprātīgs cilvēks analizē ikdienā šos jautājumus? Ja jā, lūdzu, lūdzu, uzrunā viņu un palūdz, lai viņš to pārstāj darīt. Savas zelšanas zālājā tu pats esi karalis. Un, ja tev tiešām kāds cilvēks ir draugs, viņš radīs efektīvu risinājumu, kā tev likt noprast, ka tu pārkāp, piemēram, viņa robežas, vai rīkojies, piemēram, necienīgi vai negodprātīgi. Īsts draugs tev palīdzēs. Taču nevar palīdzēt nevienam, kurš nav uzsācis palīdzēt sev pats.

Ikdienas mazās emocijiņas tevi tāpat mazliet apbružās pieredzes gūšanas ceļos, bet tas viss ir sīkums, un, kad tu to apzinies, tu uzreiz sāc smieties - haha, atkal es pavilkos uz kaut ko sīkumainu, kas no manis atņēma nevis man piešķīra (Ko? Emociju, vibrāciju, negāciju, vienalga). Bet es jau pats biju vainīgs, jo neviens cits nekontrolēja mani - es pats esmu atbildīgs par katru savu ļaušanos emocijām. Neviens cits pie tā nav vainīgs, pat ne provokators. Neviens notikums, neviena provokācija. Jo neviens cits nav mans meistars. Emociju nostumšanas malā meistars. Meistars darbā ar savu izjūtu kontroli un virzīšanu.

Rodot un nostiprinot sevī šo apziņu, tu rodi risinājumus, kā kāpt pāri šādām situācijām, kas tevi izspiež garīgi. Un, ja tām nevar pārkāpt, tu rodi veidu, kā netikt satricināts. Man tā ir abstrahēšanās no savas iztiektās emocionalitātes, distancēšanās no tās personības šķautnes, kas ir tavs personīgais dzīves Lietuvēns. Mūžīgais dīdītājs. Tā ir sevis de-emocionalizēšana. Jo ja tu realitāti uztver un reflektē caur emocijām nevis domas skaidrību, tu pieredzi vien realitātes atblāzmu, atspulgu, kas ir spoguļojies cauri tevis paša piešķirto nokrāsu. Un tā nav precīza informācija. Tā ir aizspriedumiem un mākslīgām nokrāsām pilna info.

Tev jāparūpējas par to, lai neviens un nekas no tevis vairs nekad neatņem, nedodot kaut ko tikpat vērtīgu pretī (saprotams, pretī var dabūt arī pēc ilga laika; visam nav jānotiek uzreiz). Ja tu esi radītājs (jebkā - māksla, objekti, sajūtas, noskaņas, kaut vai izkopta seksualitāte/kaisle), tad viss, ko tev atliek darīt, ir izvirzīt sev uzstādījumu, ka tu vairs nekad neko nevienam nedosi, ja vispirms netiks nodibināta abpusēja skaidrība, izpratne, vienošanās. Tavas emocijas ir dārgums - ar tām nevajag mētāties. Jā, tu nostādi savas personīgās robežas un tas, kurš tās nav spējīgs tās cienīt, nebūs vairs tavas uzmanības vērts. Tik vienkārši. Tu sāksi izgriezt no savas realitātes tos cilvēkus, kuri nav spējīgi nodibināt abpusēju cieņu. Caur šādu uztveri tu vari dzīvē darīt jebko, bet beigu beigās tu katru dienu noslēgsi ar apziņu, ka tu dzīvo ar kaisli un mīlestību, un ka šodien nepiedzīvoji kārtējo lielo vai mazo emocionālo satricinājumu.

Saprotams, ka viss augstāk minētais nav vien grupas noslēguma pieredzes sekas, bet ilggadējs darbs ar sevi. Konstanta cēlonības analīze, komunikācijas un info plūsmas varas apziņa. Taču man šobrīd ir iespēja izmantot šo milzīgo enerģētisko platformu, kas uzcelta, noslēdzoties šim posmam, un es to izmantoju, lai parunātu tieši par šiem realitātes aspektiem. Par būšanu sevis paša meistaram. Jo, ja tas nebūsi tu, tad pār tavu prātu un emocijām valdīs kāds cits - tavas pagātnes traumas, korporācijas X, Y vai Z aģenda, kas tavā ikdienā ielaužas cauri neskaitāmajiem virtuālajiem ruporiem tavos Netflix seriālos, interneta fīdā, u.c.

Neviens vairs tavu vibrāciju nemēģinās forsēt, jo jutīs, ka tā ir pārāk izteikta, izkopta un spēcīga - ka lai to forsētu, ir nepieciešama daudz lielāka enerģija. Un tu vairs nekad nebūsi tieši tas cilvēks, kuru citi pazina un runāja, teiksim, pirms 5-10 gadiem. Jo galu galā - vai tu visu dzīvi vēlies dzīvot, vadoties pēc savām pagātnes traumām? Reflektējot cauri tām tagadni? Bet tas taču vairs neesi tu! Tad saņemies, pārstāj baidīties no sevis, no tiem mazajiem satricinājumiem, un sāc beidzot sevi ķidāt. Jo pretēji nodibināt skaidrību nav iespējams. Un bez skaidrības nav apzināšana. Un bez apzināšanas nav vara.

Ja ieinteresēju, iesaku sākt ar to, ka tu sadali/nodali dzīves telpas. Viena telpa darbam, cita priekam. Viena domāšana darbam, cita priekam. Viens Es darbam, cits priekam. Būtiski ir nodalīt virtuālo realitāti no fiziskās. Nedod virtuālajai videi neko no sevis. Ja kāds tevi izaicina - ignorē vai smejies. Ignorēšanā ir vislielākā vara internetā. Internets ir realitātes atspulgs, tāpēc iet tajā ar patiesu izjūtu ir idiotiski - tu vienkārši atdod sevi, nedabūjot neko pretī. Ja tu ignorē internetā, tu paud vislielāko varu - tu neleģitimizē sava trigera autora vārdus, nedod viņam platformu.

Vienmēr būs kāds, kurš dzīvē un, sevišķi, netā alks atņemt tev pašcieņu. Iesaisties tikai tādā komunikācijā, kas tiek nodibināta uz savstarpējas cieņas un sapratnes pamata. Nospraud robežas un sargā tās. Centies dzīvē rast par jebko pēc iespējas vairāk skatu punktus - uzrunā pazīstamus un nepazīstamus cilvēkus, uzdodot viņiem jautājumus par viņu redzējuma niansēm. Bagātini sevi ar šo informāciju līdz sasniedz to stāvokli, par ko runāju šajā ierakstā - stāvokli, kur tavas pašcieņas ģenēze ir kļuvusi automātiska.

Noslēdzot, apzinos, ka runāju par lielām tēmām ar ļoti vieglu garu un ka patiesībā šī tēma ir daudz dziļāka un niansētāka par manis aptverto. Taču es neesmu spējīgs tik augstvērtīgi grupēt savas domas vārdos, lai šo visu ietērptu daudz nopietnāka teksta ietvarā. Man trūkst šīs esenciālās pieredzes, lai to spētu. Vien ceru, ka kādreiz sev pats dāvāšu šo spēju.

Akcenti izvietoti, robežas nospraustas, tagad tikai atliek rūpēties par savas pamatvibrācijas stabilitāti un zelt. Lai sokas!


P.S.
Ja tev ir kādi jautājumi, komentāri vai vienkārši vēlies parunāt, raksti uz u.ulvis@gmail.com - ciba jau sen nav vieta nopietnu tēmu ķidāšanai, pateicoties tam skumjajam bērnišķīguma un brieduma neesamības garam, ko noteikti cilvēki te bazūnē kā tādu reliģiju.

Aadujeevitham aka The Goat Life (2024)

Kas būs nākamie sūdi, ko valdība mums uzgāzīs un pēc tam izliksies, ka netīšām tā sanāca.

zināju, ka mans grāmatvedis ir vecs onkulis un viņš uz e-pastiem parasti neatbild, ja tajā nav konkrēta jautājuma, piemēram, nosūtot savus tur failus par 2022., 2023. gadu, viņš neatbildēs, paldies, saņemts, viņš vienkārši savada manas lietas caur savu prizmu vietējā VID sistēmā un es viņam par to samaksāju. no vietējā VID pienāca dusmīga vēstule, ka kaut kas par 2022. gadu nav izdarīts (kurš to vēl atceras). neizpratne. es taču onkulim sūtīju lietas, līdz šim viss bijis okay mūsu klusējošajā un vairāk tā kā vienpusīgajā saziņā. izrādās, ka onkulis ir nomiris. e-pastus klientiem par to, protams, radinieki neizsūta, bet kā man to bija zināt. man tur kaut kāds nokavējuma sods jāmaksā, jo mans grāmatvedis nomira. dzīve ir anekdote. līdzjūtības grāmatveža radiem un pazinējiem.

labi grāmtveži, kas neuzdod liekus jautājumus, apkārt tā vienkārši nemētājas.

_________________________________________________________________________
svētā trīsvienība (ko gribu): labu kaimiņu, labu apkopēju, labu grāmatvedi

Pilns akmens ar dārziņiem

Alvis teica, ka, lai tiktu klāt vārstiem, viņam ir jāceļ ārā motors. Teicu, ka nevajag. Vismaz stūres gultņus samainīs.
Izbraukšana pēc mazāk kā 3 nedēļām. KC.

Ir tāda zivtiņa paipalu lišķis.

Jau kuro gadu māsas prasa virskungu.

-Dzīvo, lai satriektu ienaidniekus, smejies viņus redzot uz ceļiem savā priekšā, mīli viņu sieviešu žēlabas.(Konans Barbars)
-Kad sapratīsi, ka risinājumi nav, lai atrisinātu problēmas, bet problēmas tiek taisītas, lai uzspiestu risinājumus, tad aizdomāsies cik tieši ļauni ir šie cilvēki.
-Kāpēc tu lien pie bērniem, vai tev kas slikts padomā!
-Ja dzimumloceklis nenorāda tavu dzimumu, tad kā dzimumlocekļa nogriešana apstirpina tavu dzimumu?
-Sievietes sāk pārdomāt savu "spēcīga un neatkarīga" pēc katras burkas, ko nevar pašas atvērt.
-Liberasti mēģina Tev atņemt desu un olas.
-Es neuzkāpu barības ķēdes virsotnē, lai ēstu dārzeņus.
-Salūzušie, ienīdīs nevis tos, kas viņus salauza, bet tos, kuri izturēja.
-Ja jūties bezjēdzīgs, atceries, ka kāds strādās par glābēju olimpiādes peldēšanas sacensībās.

Neviens nekad nav kakājis
Visi dēj
Baktericīdā gāja bojā viesi
Kas mācēja

https://youtu.be/qAvO2Zdl7Gc?t=74

#coup
#NewShinyObject