Kad cilvēki ir pret kaut ko, viņi neko nepanāk. Tas ir kā aiziet uz straight edge koncertu, kur tiek propagandēta brīvība no alkohola un cigaretēm. Un ko tu tikko iedomājies? Alkoholu un cigaretes.

1. no brāļa savlaik izdzirdējis, ka gados salīdzinoši jaunais amatu mācības skolotājs J. Vilnis ir miris, es smējos. arī tagad, kad dzirdu šo teikumu atbalsojamies sev galvā, gribās smīnēt. dīvaini, jo Vilnis gana bieži manī izraisīja žēluma vai līdzcietības jūtas, reizēm bija uzjautrinošs, ar patīkamām ūsām.

2. Islandē, graužot piparkūkas (bija dienas, kad pārtiku tikai no lētajām piparkūkām) uzzinājis, ka mana mūža vienīgās, kīmiķu pilsētiņas nemirstīgās zobārstes gados visnotaļ jauniņā asistente, ko arī pazinu daudzu gadu garumā, piepeši ir mirusi savās mājās, plīstot asinsvadam smadzenēs, aiz sevis atstājot bērnu un vīru - es jutos
pietiekoši neomulīgi, lai šonakt iedomātos par dažadām nāvēm un to pierakstītu.

 

vanitas vanitatum omnia est vanitas
atceros stāstus par balsīm, kas, aizšalcot pār visu Ahajas upju krastiem saukušas - "dižais Dievs Pāns ir miris"

jaunais SR albums - varbūt tīklā dabonāmajām pagaidu versijām puskvalitāte, bet nezinu, nekā 'tāda' albumā nav, priekš manis pārāk vienāds, laikam vienmēr gaidu kaut ko vairāk, gribās vairāk roku, nevis plikas ambiences. ir divarpus kaut cik labas dziesmas. ja kādam gribās islandisku noskaņu, tad viņi to māk atražot. jūtama haltūra. aiz pietātes pret tīņu un labo gadu mūziku neko pavisam sliktu vai pārāk kritisku negribu teikt. pagaidām par to viss.

Customary humanitarian law thus contains only one absolute prohibition: the prohibition of so-called "blind" weapons which are incapable of distinguishing between civilian targets and military targets. But nuclear weapons obviously do not necessarily fa11 into this category. 

aj, man apnika šodiena.
es ceru, ka viņai patiešām sokās labi tur, kur viņa ir. viņas dēļ, galu galā, šobrīd klausos popmūziku (piemēram, šito dziesmu klausoties vienmēr ir tā, kā ir) , domāju nodrāztas, miljoniem reižu apvīļātas domas un gandrīz 19 mēnešus esmu izskalots krastā, netieku tālāk. pelnīti, protams.

Ījabs 1:18-22

 "Kamēr tas vēl runāja, atnāca kāds cits un sacīja: "Tavi dēli un tavas meitas ēda un dzēra vīnu sava pirmdzimtā brāļa namā.

19. Un redzi, liela vētra nāca no tuksneša un sagrāba namu aiz visiem tā četriem stūriem; tas sagruva uz jauniešiem, un tie bija pagalam. Es vienīgais izglābos, lai tev to paziņotu."

20. Tad Ījabs piecēlās un saplēsa savu virsvalku, viņš noskuva kailu savu galvu, nometās zemē un noliecās uz sava vaiga pie zemes,

21. un sacīja: "Kails es esmu nācis no savas mātes klēpja, un kails es atkal aiziešu. Tas Kungs bija devis, Tas Kungs ir ņēmis, Tā Kunga Vārds lai ir slavēts!"

22. Pie visa tā Ījabs nekādu grēku neizdarīja un neizteica nekādu aplamību pret Dievu."

stulbi.

uzvilku galvā čiekuru, bet tāpat visa viena galvas puse smeldz

#73 rūtainie krekli ir apnīcīgi un pārāk krīt acīs. man pat viens tāds ir, b*e.

#72 apbrīnojami, līdz šim neesmu šajā listē pieminējis, ka absolūti, totāli, pilnīgi, kapitāli, ūber, superduperturbomegagigaāmen neciešu vientulību.

vēl tagad, kā šodienu redzu vēlu pēcpusdienu pirms pusotra gada, ierodoties Akureyri. diena bija sākusies agri Reikjavīkā, ar pusnemaņas braucienu pāri valstij un izdedžiem, īpaši nesteidzoties, bieži apstājoties pilnīgi nekur, lai arā izejot nesaltu un skatītos uz ainām, kas jau kopš pirmā apmeklējuma bija iespiedušās dziļi galvā (tukšums ielūkojies acīs) , bet te tas, ko redzu skaidri - izkāpis no autobusa Akureyri pie tūristu centra, deguna galā fjords, neviena cilvēka, maz mašīnu, klusums, debesis samākušās un sāk snigt (līdz ar manu ierašanos sākās (atgriezās) ziema) , apsnigdams, brīdi neizpratnē ar čemodāniem tāds tur stāvu, gaidu erasmus veci no augstskolas, bet norunātajā laikā viņa nav, skatos apkārt, pamanu vienu citu jaunieti ar čemodāniem - jau autobusā nojautu, ka viņa ir erasmus - tomēr izvairos no kontakta ar viņu, skatos citā virzienā un stomos. viņa uzrunā pirmā, sak' atvaino, vai arī esi students un bla bla, pēc pāris minūtēm, pēc mana ierosinājuma jau soļojam cauri tukšajai un nomaļajai pilsētiņai, izgaistot sniega vētrā, zvanu aģentam un maldāmies, neatrodam viens otru. beigās viss bija labi. bet to pirmo iespaidu, to totālo ziemeļu sajūtu, es redzu kā šodienu.
lai gan Islandes dēļ viss sajuka un mainījās, es nenožēloju, ka aizbraucu.

tagad jāklausās jaunais SR albums un jābūt bērnišķīgākam nekā parasti (pagaidām nekas dižs, tāds ambients mieriņš un pusskumjas, nedaudz ir tas, tomēr man SR ir palicis starp ( ) un takk).

ja kas - vienkārši brauciet uz Islandi.

es apsolu - ja dzīvošu - tad kādreiz pilnībā iemācīšos islandiešu valodu (un lietuviešu un gēlu)

man ir 12 labi draugi.



UPD: 13

pārdodot dvēsli Saatanam (stakanam) biju rēķinājies, ka tikšu vaļā no vienas pamatnepieciešamības un vilkmes - mīlēt, šķiet, ka visu laiku pastiprināti dzīvojoties pa tumšo pusi, varētu šo slimību nomākt (aizmālēt ar naidu ?) , bet tas nedarbojas, naida un mīl. vietā dabū tikai skumjas un ilgas (varbūt tā ir tā alga ? jedem das seine ?)
varbūt tas viss ir nepatiesība, jo es šovakar klausos stūlbo sigur ros (no oriģinālā diska, yo (kas man asociējas tikai un vienīgi ar vienu sajūtu (cilvēku ?) ) kopā ar stars of the lid, šļe, sātan ņem mani. esmu baigā mazā tīņu meitene
(neoficiāli avoti saka, ka tieši tādas saatans ēd naksniņās ? nu ?)

skumjas ir visaptverošas.



(atceros, kā SR pirmo reizi klausījos, kad biju ļoti dziļi metālā (2005. nopirku SR takk disku, lai izrādītos teātra biedrei) un man likās absurdi un stulbi, nejutu ritmu un nesapratu, kāpēc tā ir klausāma mūzika)

nevar būt, ka manu dzīvi, kaut vai pašreizējā momentā, varētu nodēvēt par vienkāršu. (bet ja jau trūkst vārdu, tad varētu pieļaut arī šādu domu) kad man neverās vārti uz vārdiem, bet iekšā viss vārās, es rakstu un dzēšu, laboju un dzēšu. process tik pat bezjēdzīgs, cik mirklīgi būtisks un otrādi. es tikai ķēmājos pie mūzu tempļa vārtiem, pārliecinādamies, vai ar ar maniem skiliem viss kārtībā. pamata uztraukumam ir, jo man no dabas piemīt izsmalcināta tieksme atmest ar roku liekām ambīcijām. Tā ir kāda liekēdīga iedoma, kas liek saudzēt savas enerģijas rezerves. Runā, ka es taupoties kaut kam lielākam, bet man jau sen ir aizdomas, ka tā doma nav nākusi no manis. Lai nu kā, suņi rej, bet karavāna iet uz priekšu.

Man jāatgriežas pie sendienām. Senos laikos lieli cilvēki mācīja mazāk runāt un vairāk darīt, ātrāk ēst, mazāk gulēt, mazāk sapņot un vēl vairāk domāt….par pagātnes tikumiem un trešo pasaules karu. Cilvēki taupījās nezinādami, kur labāk patverties - nākotnē vai pagātnē, it kā tagadnes iespējas nemaz nepastāvētu. Tādā nu puritāniskā stiprā dzimuma pasaulē audzis, ne sevišķi slimīgs un ne sevišķi dūšīgs, izaugu par gatavo aunu. Es tā jau nevarēju lepoties ar sevišķu runātīgumu un atvērtibu pasaulei, bet tad vēl tie ciemiņi, deputāti kaut kādi un bērnu zagļi arīdzan. slēpos kā no viena, tā otra, zem virtuves galda bija vislabāk. Tad sekoja nākamā mācība, ar vairākiem turpinājumiem - spriest tikai par sevi - tu tāpat esi pārāk zaļš, lai jauktos lielu cilvēku sarunās. Arī tad, kad man likās, ka esmu liels diezgan, lai pastāvētu uz savu patstāvīgu viedokli, tiku apsaukts pusvārdā un norāts par pretī runāšanu. Pateicoties šīm skarbajām uzvedība skolas metodēm vai arī viņa labdzimtībai - mīlestībai uz grāmatu gudrībām, biju saviem spēkiem ielauzies runas mākslā. uzreiz jau jāsaka, ka manā gadījumā pavisam nesaprotamā un pārprotamā runas mākslas novirzienā, kas reizumis padevās ar apbrīnojamu vieglumu, bet dažkārt prasīja visas manas svešvalodu zināšanas. lieta tāda, ka it kā jau uz mutes kritis es neesmu, bet ar vārdu virknēšanu man arī nesokas pārāk raiti. pārāk bieži aizmirstu gan vārdus, gan sakāmo. Viens no risinājumiem - jau no bērnības biju iemācījies kādā filmā noskatītu metodi, kur tēvs savam dēlam, kas sirga ar runas problēmām, mātes vārdu vietā ieteica lietot svešvārdus. Tā nu es arī daru, tikai manuprāt, ne tik pašmērķīgi modīgi kā mūsdienu jaunatne, speru laukā svešvārdus. tad ap kkādiem late teens uzradās nākamā nejēdzība - pārāk daudz biju salasījies un pārāk maz vēl filmēju. Rezultātā runāju tādos vārdu un teikumu kalambūros, kas prasīja pārāk augstu koncentrētības līmeni no klausītāja un manis. Tāda runāšana mēlēs vien sanāca.

Aber par turpmāko runāt jau ir garlaicīgi. Jo es vairs nerunāju un nerakstu sava prieka pēc. esmu kļuvis par priekšzīmīgu pasūtījumu veicēju. Runāt es vēl mācos, bet rakstīt par savu dzīvi man nav ko, pietiek. punkts. nav pasūtījuma. Vai arī dzīve kļuvusi vienkārša un uztverama.

Bet pasaule jau atkal sāk kļūt plakana un tāla, uz mani neattiecoša, viss plūst kaut kur garām kā filma un es tajā neesmu, vien skatos, kā tādā dīvaini absurdā traģiskā nesmieklīgā komēdijā. Un nedzirdu sarunas, jo galvā ir Lielā Doma, ka nemaz netaisās jelkad būt izdomājama

Domas, kuras nemaz nav iespējams izdomāt, jo pat ar sevi un pat domās nekādi nespēju būt atklāta un godīga. Un visādi uzslāņojumu nemaz neļauj saprast, kas un kā tik tiešām patiešām ir

tumšas naktis un saulaini rīti - tas ir vienīgais, kas te ir tā kā tam būtu jābūt.

viss pārējais ir pelēks un es mīn - PELĒKS!

un ja visam pa vidu čiksa spiedz un brēc, ka TIK ātri ar auto braukt nedrīkst un, ka NEDRĪKST pusi brīvdienas novāļāties pa gultu spēlējot Draw Me Something... nutad čiksai bans - attā..


jā un es nez, kas ir visām tām female ar to vecumklikšķi - tiklīdz viņām bišķi pāri 25, tā uzreiz kļūst debīlas un tjip viss ir slikti, ja nav tā, kā viņām gribas.

metu mieru mēģinājumiem sadzīvot ar pasaules kārtību.

nesmēķēšana, nedzeršana un veselīgs uzturs nav man.


man nav saprotami/pieņemami arī krājkontikonti, dīzeļautomobīļi, naktsklubu mūzika, skinny džinsi, iPhone, ekoloģija - tas viss ir jāsper gaisā, jo tas viss ir airēt pret straumi jau tā grūtajā izdzīvošanas situācijā.

manuprāt šobrīd mums visiem jādzīvo uz urrā - viss kā pēdējo dienu dzīvojot, jo dzīvojam mēs mūsu pēdējās dienas.

viss ir sačakarēts tiktāl, ka vairāk jau vairs nav kur.

-----------

es nečīkstu.
es secinu.

un viss tikai tādēl, ka esam aizmirsuši, kas ir ētika.

piemaut seju ikdienas, jebšu vēlāk būs jānožēlo.

veseli!

mežs tik zaļš un tvanīgs pēc lietus. un putnu balsis liekas tādas dzidrākas un spilgtākas. lēkšojot pretvējš tik reibinoši triec biezi smaržīgo gaisu nāsīs. sūnas, egļu pumpuri, ievas, mitras koku mizas un zeme.
bet upē, pēc izjādes, likās tik silts un spirdzinošs ūdens. vismaigākā no šī gada peldēm.
stirnu arī uz ceļa satiku.

sarangi skanējums dziļi iegriež trīskāršā eifōrijā. 

nu vot, uzliec pirmsmiedziņa rāmo mjūziku, bet izdzirdās tik smuki, ka nevar izslēgt un aiziet gulēt.

The Dresden Dolls - Backstabber

pēdējos gadus, stādoties priekšā nepazīstamiem cilvēkiem, ar kuriem sagaidāms pastiprināts kontakts, es uzreiz saku, ka esmu lohs, bet viņi laikam atsakās ticēt, laikam ieaudzinātas pieklājības vai nepiemērotā brīdī priekšlaicīgi atlaistu skepses slūžu dēļ, viņi uzskata, ka tas ir tikai joks un varbūt pat nodomā, ka esmu "interesants" puisis, līdz ar to viņi tikai iesviļās vēl vairāk un turpina ar mani sazināties, kā ar normālu, varbūt pat labu cilvēku, nevis lohu, kas es tiešām esmu, tādējādi viņi paši sevi iedzen lamatās. žēl, ka mūsdienu pasaule ir tik ļoti apsēsta ar humoru un pašironiju, vai modernisma apdziedāto 'citādo' , 'autentisko' , 'oriģinalitātes' mesiju, jo, vismaz manā gadījumā, viņi pavisam noteikti aplauzīsies un viņu sākotnējais nepareizi pieņemtais lēmums vēlāk tiem radīs pietiekoši daudz negatīvas un apgrūtinošas izjūtas attiecībā pret mani. žēl, ka mani neviens neklausa uz vārda. varbūt vajadzētu savlaicīgi piešūt dzeltenu žīdu zvaigzni sev pie krūtīm, lai naivie cilvēciņi jau uzreiz zinātu, ar ko tiem darīšana. ekonomiskāk.