Jubnkers laikam vislaik tāds piedzēries, jo viņam ir paelicis kaut kas no sirdsapziņas. Dīvaini, ka vēl nav novākts no skatuves, jo nu šams ir bez maz vai statuja degradējušajai Eiropas vienotības idejai.

labi dzīvot zemē manā
kas vēl tādu otru dos
pāri kaunam pretī panāk
antisemīts Jēkabsōns

šodien noskaidroju komplementāru antisemītisma definīciju:
Mногие считают, что современный антисемитизм — это руссофобия по отношению к русскоязычным гражданам, не только в Латвии.

Русские в Латвии стали «евреями»?

man, var teikt, labākais draugs ir Krievs. nu, uzvārds tāds dzimtai. dīvainā kārtā mēs viņu par to nekad neesam vilkuši uz zoba, pat gados, kad par visu ieņirgt un iezviegt bija defōltā pieeja. tagad beidzot varēšu viņu nosaukt par žīdiņu. (paklau, Andrē Židam vikipēdijā jau uzvārds nomainīts?)
man arī nesagādā īpašu kognitīvo disonansi nolikt Ōpim puķi pie Mildas leģionāru dienā un Rumbulā nomušītajiem 30. novembrī. un tā ir pilnīga sagadīšanās, ka šovakar man jāiet iepazīties ar cilvēku, kurš ir reāli sēdējis par kau'kādām tur antisemītiskām izpausmēm. mums gan saruna pavisam par ko citu paredzama. vēl pie sagadīšanos virtenes var pieskaitīt šonakt virpas fōnā Artes kanālā skanošo Primal Scream koncerta 4. dziesmu. klausos, un mati starp lāpstiņām stāvus sastājas:

Paris city, you're syphillitic,
Swastika, rise!

izrādās, manam bābeļfišam māgas traucējumi, īstās lirikas ir sekojošas:

Parasitic your syphilitic
Swastika eyes

https://youtu.be/4BZA8Lz0slU?t=912

parādību, kad briti uz vārdu robežām (un, reti, pirms dažām izskaņām) iestūķē eRR, sauc par, well, intruzīvo āR:
https://en.wikipedia.org/wiki/Linking_and_intrusive_R

Vīrieši vairāk dzer, jo brīžiem nevar nekā citādi tikt ārā no bābiskā bezpreģela, kā piemaukties līdz kliņķim. Sievas ir pjanas no dzimšanas.

man ļoti patīk manas akadēmijas kursabiedrenes. pat satiekoties vidēji 1x gadā/arī 10 gadus pēc beigšanas mums ir par ko runāt un kopā justies labi .

labākā ziemas jaka ever?
salstu, man jau šādai sezonai nekā nav, izmazgāju un sačakarēju savu Karrimor brīnumu un sapratu ka jau iepriekš man sala, jo nu īsti nebija tas. un tā kā siltākais tārps vairs nav aiztaisāms jo manis ir tik daudz, ka pa vīlēm sprāgst laukā un humpīšu slēpotāju jakai cauri nesalst tikai ja apakšā biezā vilnas jaka bet tad neērti rokas kustināt kas dažreiz tomēr ir diezgan būtiski, esmu nobriedusi jaunam būtiskam solim. centra humpalas jau izskrēju, nekā nebija (TIK zemu es vēl neemsu kritusi lai ģērbtos kā resna lauku tante no deviņdesmitajiem jo tas, kas nav šitāds aiziet mājās ar pirmo, kam der), Sidonas tas mētelis un pāris īsie tārpi, bet nu es vēl padomāšu. ja zvaigznes saliksies, tad viss sanāks un kamēr nesaliksies, var paskatīties internetveičos (lai gan drusku raustos). un vispār esmu sapratusi, ka a) negribu melnu, tumši pelēku vai haki krāsā; b) negribu dūnu jo tādas kam nav iepriekšējās jakas sūdzību noteikti Maksā; c) gribu sintētisku lai var mierīgi mazgāt veļasmašīnā; d) noteikti garumā zem pakaļas, e) ideāli, ja iekšas siltinājumu var izņemt ar raiferi un jaka der arī starpsezonai
un ja es tā padomāju, vienīgā pa īstam ērtā un siltā virsdrēbe bija pilnais slēpotāju kombinezons kurā es pat visu dienu aitas fiksējot aukstā kūtī nenosalu pēc daaudzām stundām neērtās pozās, bet es zinu, ka šis vienradzis ir sastopams! droši vien jāskatās Skandināvu virzienā. Didriksons?

Esmu sākusi slimot ar prof. kretīnismu, šausmas.

Īss spriedelējums par vairākām tēmām, kas saistītas ar tēmu "realitāte kā kompjūtersimulācijas", aptverot tādas tēmas, kā prekognīcija, sapņi, arhetipi, reinkarinācija un cilvēka psiholoģija.

Dažreiz es aizdomājos par to, ka mēs dzīvojam tādā kā kompjūtersimulācijā, ļoti smalkā un advancētā. Par laimi prāta veselībai, tā nav kā tāda uzmācīga apziņa, kas mani biedētu vai nodarbinātu prātu ikdienā. Aizdomas par simulāciju raisa nekas cits, kā mani burvīgie sapņi. Tie, kā jau visiem, mēdz būt sasodīti jocīgi. Precognition, piemēram. Kāda melodija, ko esmu dzirdējis sapnī un pamostoties alkstu nospēlēt. Un vēl, kā lai to pasaka - laikam kāda no manām iepriekšējām mīlestībām. Tas ir, mīlestība no iepriekšējās dzīves. Viņu sapņos, cik atceros, esmu redzējis vien divas reizes, ļoti fragmentāri. Tā izjūta, ko es piedzīvoju, esot viņai blakus sapnī, atguļoties viņai blakus gultā un uzliekot roku uz viņas pleca, un paveroties veroties viņā - es neko tādu neesmu jutis dzīvē. Otrajā sapnī es apsēdos viņai blakus uz soliņa, izjūtot to pašu pārpasaulīgo "šeit, mūžīgi" mīlestības izjūtu. Pastāv arī iespēja, ka šis šķietami bezsejainais daiļās un smalkās (parasti mana vecuma) sievietes tēls, kura klātbūtnē es sapņos esmu juties tā, kā nekad, ir mīlestības arhetips, tās personifikācija. Interesanti, bet man šķeit, ka nekad neatceros viņas seju, taču, domājot par to, ir tāda izjūta, ka es vienkārši esmu aizmirsis, kā tā izskatās. Diez cilvēks dzīvē ir spējīgs tā justies, kā viņas klātbūtnē jutos es? Var teikt, ka sapnī esmu jutis to, kas ir ārpus mana pieredžu loka. Taču, ja tas ir arhetips, nevis pagātnes pieredzes atblāzma, tad varētu teikt, ka nevar runāt par pieredžu loku, jo arhetips ir pāri tam visam (t.i., mēs visi noteikti pazīstam to pārpasaulīgo mīlestību, jo arhetips ir viens, taču gan jau, ka tas, kā mēs to redzam, atšķiras). Lai vai kā, pieņemot, ja ir citas dzīves, tad tas, iespējams, varētu būt kādas grandiozas, ļoti komplicētas simulācijas ietvaros. Laikmeta domāšanas tendence vai ne, taču man labpatīkas iztēloties, kā apziņa un dvēsele var tikt augšuplādētas un lejuplādētas dažādos ķermeņos.

Šķiet, tas ir noprotams no rakstītā, taču vēlos īpaši uzsvērt, ka es ticu cilvēka iespējai (nevis spējai), cilvēka nenoteiktajam potenciālam paredzēt lietas, taču tam izrietot no citiem apstākļiem, pretēji tam, kā to pamato t.s. "psychic people" (burtiska ieskatīšanās citu prātos, skaidra un ļoti konkrēta nākotnes un pagātnes izziņa vai spēja ieskatīties teosofiskajā jēdzienā akashic record, kas ir "a compendium of all human events, thoughts, words, emotions, and intent ever to have occurred in the past, present, or future". Taču es ticu cilvēku jutīgumam,, bieži vien trennētam, taču parasti iz talanta/personības īpašībām izrietošam stāvoklim, kas cilvēku dara piezemētāku, labāk izjūtam vibrācijas (izsakoties ļoti vienkāršotie, mēs varētu apgalvot, ka visumā viss atrodas zināmā vibrācija/). ja nekopts, bieži vien iznīcina šo cilvēku emocionāli/fiziski kā pašdestrukcija vai nespēja sadzīvot ar citiem/liekulīgo pasauli), nevis kaut kādām "spējām".

Kontekstā "gaužām jocīgie sapņi un ideja par realiātes simulāciju" vēlos pastāstīt vēl par vienu savdabīgu sapni. Tas ir ļoti garš un detalizēts sapnis. It kā nekas īpašs, varbūt atskaitot faktu, ka nekad citos sapņos neesmu piedzīvojis to, ka tā tēli retos brīžos sāk uzvesties tā, it kā viņu programmatūrā konkrētā situācija nebūtu atrunāta (piemēram, tēls vienkārši tēls, kuram būtu jādara kaut kas, aizmirst par manu eksistenci un aiziet projām). Taču es šo sapni ļoti bieži atceros dzīvē un, galvenais, es šo sapni atceros citos sapņos. Tam gan nav saistība (vismaz es mirklī nespēju saskatīt) ar ideju par simulāciju, taču fakta amizantuma dēļ to ir grūti paturēt pie sevis. Kā izpaužas šī "atcerēšanās sapni sapnī"? Nez, teiksim, šodien pēc pusstundas diendusas pamodos ar apziņu, ka tikko sapnī atkal atceros par to, ka kaut kad esmu sapņojis konkrēto sapni (t.i., sapnī vienkārši aizdomājos par to, paralēli sapņa iztēlē redzot ainas no tā sapņa). Taču nav skaidrs, vai es atceros to, ka esmu sapņojis vai arī to, ka esmu to piedzīvojis. Tāpēc mazliet neprecīzs ir apgalvojums par to, ka sapnī atceros citus sapņus. Varbūt drīzāk jāsaka, ka sapņos atceros citus notikumus.

Atgriežoties pie prekognīcijas un šķietami labi zināmām, taču nekad neizjustām izjūtām un papildus piemetot klāt arī deja vu - vēlos piebilst, ka ir arī cilvēki, kuri atsaucas uz šiem aspektiem, runājot par paralēlajām pasaulēm. Un simulācijas kontekstā ideja par to, ka ir vairākas simulētas pasaules neizklausās nemaz tik neticami. Vispār šī ezotēriskā vīzija ir raksturīga tieši 21. gadsimtam. Cilvēki par to domā, pieņemu, laikmeta fizikas atklājumu/problemātikas, kā arī līdz galam neizprastu fizikas eksperimentu rezultātā (think "CERN is a portal to hell") dēļ. Tā varētu šķist, jo ir tāds psiholoģisks fenomens, kā nosaukumu neatceros, taču tas paredz, ka cilvēks savu realiātāti skaidro un pamato ar savām zināšanām un izpranti par lietām, un, kā zināms, tās ir atkarīgs no laikmeta, kurā cilvēks mīt - atšķirība starp, piemēram, dzelzs laikmeta, renesanses un mūsdienu cilvēka realitātes uztveri, saprotams, ir milzīga. Modernajam cilvēkam noteikti labpatīkas domāt, ka viņš šajā ziņā ir, atļaušos, gudrs un visu varens, taču gan jau, ka nereti viņš klusībā pie sevis aizdomājas par to, ka mēs esam pārāk attālinājušies no dabas un pametuši novārtā noteiktas paražas. Ka ceļā pretī izaugsmei un mūžībai, iespējams, esam aizmirsuši kaut ko svarīgu.

Izrādās, Čaka ielā turpinās Marijas ielas numerācija.

Līdz šim es sevi uzskatīju par nelabojamu optimisti.

manas plaukstas ir Ārprātīgas

Es gribu atlikušo ziemu gulēt uz mutes un klausīties ambientu. Kad kaut ko interesantu atradīšu, likšu te iekšā (t.i. šī pleiliste tiks regulāri apdeitota). Pārējā laikā ceru izgulēties, tad pamosties un saprast, ko tad ar savu pusdzīvi lai iesāk. Pleiliste zem attēla.

Es publiski vairs nerakstu, bet noteikti vajadzeetu. Ir bijis visaadi peedeejaa laikaa un daudz kas ir noticis/nenoticis.
Kopumaa esmu gatava beig 2018. Un to es dariishu ar fresh ink tomorrow. Mans pirmais tetoveejums. Un viss tikai taapeec ka pirms paaris meeneshiem es to sapnii redzeeju un tas dizains pie manis pats atnaaca un bija taads vienkaarshi "that's totally me". Taa nu riit ieshu triiceet salonaa. Doughnuts after.
Veel es pieregjistreejos Bumble BFF, jo man nav female friends. Un tas ir diezgan shokeejoshi. Un man nav taa ka man ljoti daudz cilveeku apkaart vajadzeetu, bet buutu jauki ka vareetu ar kaadu parunaaties, iet dzert dzhinu un atpuusties. I need a friend! So far mixed experience un par to noteikti vajadzeetu uzrakstiit, bet ar vienu duudinju man ljoti labi iet un mums buus jau treshaa satikshanaas ceturdien. And she has a dog. Win win.
Treshkaart man bija emocinaals sagurums un viss sabruka un anxiety iesleedzaas un es atradu terapeitu kursh nu ir apnjeemies mani sakaartot un man paliidzeet. Un jau piecas nedeeljas ar vinju runaajos un rokos sevii. Too many issues here!

Taada luuk mana decembra bilance.

Klausīties mūziku un attaisīt smagos dvēseles notekūdeņu vākus ir neērti un slideni, bet psihe nekad nepiedzīvos īstenību un tātad nebūs klātesoša pasaulē, tupot uz šiem vākiem ar savu cieto, smirdīgo ideoloģijas oliņu piespiestu pie žņaudzošajām, zvērojošajām krūtīm. Nu un tad, ka tieci pakļauts pasaules psihumam, neviens tāpat nezina ko šis viss nozīmē. Neviens nezina, ko nozīmē ļaunums vai izlaidība. Kas tu neesi pietiekami stiprs, lai ar to spēkotos? Neviens pateikts vārds nemaz nav patiesība. Jā es laikam pat neticu nevienam vārdam, lai kas viņu runātu. Pašlaik. Un kāpēc man šī neticēšana izliekas tīrāka un patiesāka, par jebkuru paradīzē izlocītu, vai acīmredzami kristāliksu vārdu? Neticēšanā nav konflikta, un tad tu ierodies tagadnē un atmosties īstenībā, kur ticēt ir elpot.

Tikai pilns riņķis ir noslēgums un uzvara, un dzīve ir patiesa tikai caur uzvaras pilno riņķi.

Bet varbūt es tā jūtos vienkārši, jo apēdu šokolādes salavecīti.

*

`You don't believe in me,' observed the Ghost.

`I don't.' said Scrooge.

`What evidence would you have of my reality beyond that of your senses?'

`I don't know,' said Scrooge.

`Why do you doubt your senses?'

`Because,' said Scrooge, `a little thing affects them. A slight disorder of the stomach makes them cheat. You may be an undigested bit of beef, a blot of mustard, a crumb of cheese, a fragment of an underdone potato. There's more of gravy than of grave about you, whatever you are!'

https://youtu.be/1hicCRz9Oz8?t=146

30. 10. 2017. Ņemiet vērā, ka bērnu nozaga nākamajā dienā. Zvans no bērna tēva. Es jautāju, ko gribējis vervelēt, jo parasti jau man nezvanīja, plānprātiņš. Nākamajā rītā sešos no rīta atbilde: "Ja tu vēlētos uzklausīt, tad man būtu ko teikt. Bet kamēr tu to sauc par vervelēšanu, tikmēr neko." Tajā laikā jau kļauza bija uzrakstīta un māsasvīrs, kā nu prasdams iztulkojis, ka man rādoties uguņi.
Lūk, ko mantkārība nodara ar cilvēkiem, es tikai pabrīnos.

Sociālisms kaut kādā mērā var strādāt. Ja ir nacionālistisks. (i know what i did there)

muzikāties = izmantot muzikālās smart band skaņu radīšanai

pagaidi, jūs man esat trīs bērni. viņš saka, es nevaru tagad pacelt, tagad māsas kārta. četri! sašutis kliedz nr.1, mēs esam šitik un parāda abu roku visus pirkstus. man viss iekšā drusciņ sažmiedzās
laikam šausmās

Ir tāda sajūta, ka pat rakstīšanai nav jēgas, lai arī rakstīšana ir viena no svarīgākajām pašterapijas formām. Jēga ir satikt dažus cilvēkus, jēga ir darbā, kad es esmu tur. Nekam, kas saistīts ar mani, manu privāto dzīvi, manu pašiniciatīvu, jēgas nav. Nu intelektuāli ir, bet ne tik ļoti, lai es justos, ka ir jēga piecelties no gultas. Un nevis piecelties no gultas no rīta. Bet divpadsmitos dienā, pēcpusdienā, sešos vakarā, vēl vēlāk. Šodien esmu izkāpusi no gultas tualetes tūrēs, pat vajadzīgie sīkdarbi uz kompja nav paveikti. Un pat visu šo izstāstot - a vot depresīva es nejūtos. Eksistenciālisms šobrīd garlaikotu. Es vienkārši jūtos padevusies.

Esmu pārāk skaidrā priekš galdniecības darbiem. Bet kaut kad tas ir jāizdara.