Šogad,laikam, ir mans koncertu gads,augusta sākumā izsludināta Cocorosie

No interneta dzīlēm: "Cik zīmīgi, ka vienīgā latviešu filma, kura saņēmusi "Oskaru", ir tā, kurā neviens nepasaka ne vārda."

всё ещё живой

Ir briesmīgi būt cilvēkam ar sirdsapziņu mūsu laikos. Tevi lielākoties neviens nesaprot. Tu cīnies, jo zini, par ko tu cīnies. Tevi nesaprot un bieži vien pat neatbalsta tie, kuru labā tu to dari. Viņi tavu darbu labākajā gadījumā pamana tikai pēc ilga laika. Cilvēki nesaudzē savus varoņus. Viņi saka - nu, ko tu ņemies, dari tāpat kā visi. Bet ja nebūtu to dažu cilvēku, kuri dzīvotu saskaņā ar to sirdsapziņu, tā pasaule jau sen būtu sabrukusi. Mēs taču visi esam saistīti. Un katrs sīkums liekas kopā tādā lielākā puzlē, kas veido mūsu pasaules kopējo bildi.

Man ir tāda sajūta, ka es tiešraidē skatītos Romas impērijas sabrukumu. Un priekšā būtu gaidāmi tumšie laiki.

Flow dabūja Oskaru, šis gan vēsturisks notikums. :)

Dens Brauns tīneidžeriem

1d bija tikšanās ar vidusskolniecēm, kas darbojās kaut kādā līderu pulciņā. viņas pašas mani uzrunāja. tas bija negaidīti un savādi. tikšanās laikā, uzzināju, ka es esmu izkonkurējusi Sniedzi un vēl šo to (esot balsots par to, ar ko tikties) - ok, jūtos pagodināta, bet kāpēc tāda izvēle? kad kolēģe tikšanās beigās prasīja ko jaunkundzes paņems sev no šīs sarunas, vairums pārsteidzoši atbildēja, ka mūsu morāli par mūsdienu jauniešu komunikācijas kultūru. tas arī bija negaidīti. bija ļoti skaista saulaina diena ar debešķīgi zilām debesīm.
2d no rīta mazliet karma jogas (atkal šo un to pakalpoju Mudītei). bet tā visu dienu jutos diezgan drausmīgi. pārsvarā fiziski, bet nu arī emocionāli grumpy. nevarēju saprast vai man nav pielipis un nesākas tas pats slimums kas K (bija temp drusku virs 37, bet nekādu citu simptomu, izņemot grumpIness). dzēru tonnām čagas-ingvera-garšvielu tēju un biju ļoti neproduktīva. ejot pēc malkas konstatēju, ka ārā ir normāls pavasaris - saulīte cepina un ir pa īstam silts. tāpēc īsi atklāju dārza sezonu - iesēju siltumnīcā redīsus un salātus un sametu pa virsu sniegu. nolūza gabals priekšzoba (vai izkrita plombe - not sure, laikam jau ticamāk, ka plombe).
3d jutos labāk un biju pat samērā produktīva darbā. dzēru tonnām čagas-ingvera-garšvielu tēju. aizgāju laicīgi gulēt, bet vispār nevarēju aizmigt un nodarbojos ar pilna mēroga overthinkingu.
4d ar mokām piecēlos pēc pāris gulētām stundām. dienas lielāko daļu pavadīju sēžot Kurtuvē, pasākumā "Kultūra un radošās industrijas Vidzemē". bija interesanti, man kopumā patika. pēc tam skrēju uz Rīgu skatīties Sibīrijas haiku. tas bija ļoti, ļoti, ļoti skaisti un arī ļoti, ļoti, ļoti bēdīgi. skatoties nevarēju nedomāt par kontekstu ar esošo politisko situāciju. beigās ļoti gribējās raudāt, bet likās, ka, ja sākšu, tad nevarēšu apstāties un tam man nebija laika - bija jāskrien tālāk - satikt Mārci. nosēdējām Aleponijā līdz vienpadsmitiem un ļoti, ļoti forši parunājāmies. īpaši par self abandonment attiecībās. tad kāpu mašīnā un devos viena tumsā pie savām baltajām šosejas līnijām. atbraucu mājās, iekurināju krāsni un, nesagaidījusi, kad varēs aizvērt šīberi, izrubījos.
5d cēlos uz treniņu. braucot gandrīz trāpīju lielā stirnu barā, kas lidoja pāri grantiniekam. paldies perifērajai redzei. treniņš bija megaforši. zirdziņš bija ļoti hot. Martai Valensis arī bija hotāks nekā parasti. Reinis prasīja ar ko mēs viņus barojam. noliku zirgu stallī un braucu darbēt. treniņš bija tik foršs, ka iedeva prieka un enerģijas būstu, ar ko pietika gandrīz līdz vakaram. sāka pamazām sāpēt izkritušās plombes zobs, bet pie savas zobārstes tieku ātrākais 4d. vakarā darbiņā bija Bētiņa un Čukura koncis + es biju sarunājusi savu uzacu ukrainieti, ka būs viņas ukraiņu biedrība ar našķiem un vāks ziedojumus droniem. tas viss arī bija ļoti, ļoti skaisti un arī bēdīgi. un es skatījos uz tiem ukraiņiem un domāju, gan par Sibīrijas haiku, gan esošo politisko situāciju un, ka viss liekas tādā dirsā. ukraiņi arī klausījās koncertu un Ansis ar Artūru bija netīšām salikuši savas ukraiņu dziesmas praktiski tikai no vietām, no kurām bija tie klātesošie ukraiņi. pēc konča ukraiņi mani mīļoja un bučoja un sakrāmēja līdzi savus našķus. es nesaprotu kā viņi to vēl spēj vilkt un turēties un ņemties. bet es netieku galā ar savu vieglo dzīvi. atbraucu mājās. tumsā pamanīju, ka uz Vilnīša kapa uzziedējuši sniegpulksteņi. atkal apraudājos. izlasīju ziņas par Trampu un Zelenski. izdzēru 4 šotus ruma un aizgāju gulēt.
6d sniga sniegs. atkal neizgulējos. piecēlos, sanesu malku, iekurināju, apraudājos. likās, ka vajag iziet ārā vai aizbraukt uz stalli, bet neizgāju un neaizbraucu. darīju neko. tad gulēju diendusu. tas gan bija labi. kad sanāk saldi pagulēt, dzīve uzreiz kļūst panesamāka. pamodos ap astoņiem. kādu laiku vēl kvernēju. tad savācos, nomazgāju traukus, mazliet pabungoju un padarīju jogu. nenāca miegs. ielīdu eds, paskatījos, ka esmu vinnējusi vid loterijā.
7d diezgan labi pagulēju (lai gan svīdu un mainīju 2 t-kreklus), sapņoju vībotnes tējas sapņus (piemēram, par milzīgu jūras ērgli). atkal apraudājos tīrot zobus (laikam mans jaunais trends). izraku attaisnoto izdevumu čekus. iegāju eds, konstatēju, ka šorīt nodokļu loterijā laimētā summa ir gandrīz par 100 eur lielāka, nekā kad skatījos naktī. diezkāpēc? savadīju čekus, iesniedzu, varbūt sanāks kaut ko atlikt malkai. aizbraucu uz stalli, zirgs bija tāds trauksmains jau pie seglošanas, jāšana atkal likās visai suicidāla doma. bet gribēju paskatīties, kas notiek lucernas laukā. tur bija lielākoties par mīkstu, bet iztraucējām lielu stirnu baru. zirdziņš nezkāpēc izdomāja lēkšot viņām pakaļ un es kādu laiku to ļāvu. bija fun. dabūju adrenalīna šotu. redzēju un dzirdēju pirmo DZĒRVI. kamēr biju prom, bija atbraucis K un gulšņāja ar migrēnu. bet drīz cēlās augšā, tad ēdām, dzērām kafiju un kečapojām.

Tiem kam interesē, ko dara gudri onkuļi, kopš klaunu grupa ķērās pie ASV stūres - Bafets jau kopš rudens pārliek naudu no akcijām uz kešu, t.sk. pārdevis savus ASV banku ieguldījumus un pusi no savām Apple akcijām:
klikt

Fakts, ka bērnībā visvieglāk par jebko citu man bija krāt alkohola pudeļu etiķetes, runā pats par sevi.

Es labprāt gribētu audzēt kādus nebūt tomātus art nouveau tipa siltumnīcā. Tas gan būtu diezgan pretenciozi. Bet vēl vairāk par pretenciozi, tas laikam būtu lekt nedaudz augstāk par savu pakaļu. Un tas vienmēr izskatīsies smieklīgi, vai tas būtu braukt ar BMW X, vai dzert kādus ārkārtīgi glaunus vīnus ārpus sava budžeta. Man ir par vēlu mēģināt kļūt par arhitektu, vai strādāt kādā muzejā, tāpēc laikam esot pilnīgi godīgam pret sevi, visjēdzīgāk ir tiekties pēc kaut kā moderna, ko es reālistiski varbūt kādreiz varētu atļauties, un mēģināt atrast estētiku tanī. Art nouveau tomēr bija paredzēts upper middle class toreiz, un pieejamāks mūsdienās nav kļuvis. Ar to es gribēju teikt, ka ir zināma elegance mēģināt būt labākai sevis versijai reālo iespēju robežās, nevis vienmēr sapņot par nesasniedzamo uz šodienas rēķina.

Atšķirībā no kino, teātris mani pārāk neaizrauj. Ir ok, bet es baigi neraujos sekot visām aktuālajām izrādēm, kur nu vēl straglot par ātri pazūdošām biļetēm. Dzīve Dailes teātra tuvumā priekšstatu, protams, arī neuzlabo. Bet Kvadrifona izrāde par to, kas cilvēkiem riebjas, šķita atsvaidzinoši laikmetīga un nevajadzīgi nesamākslota. Nekādu mirušu Ļeņinu vai mītisku impēriju ķēniņu. Bet arī ne gluži tā, ka vienkārši smieklīga etīde, vai jaunieši, kas netīšām uzspridzina ebreju aizkrāsnē.

"Alkoholisms mums bold'ā Lielvārdes jostā ieausts." (c) basta

Visu nakti murgi. Sešos cēlos pavisam, ka nav ta nav. Braukšu uz to mazmiestu glābt, kas vēl glābjams.
Vispār jau nožēlojami.

manlieks nu jau vairāk nekā gadu dzīvoju nepārtrauktā emocionālā overloadā. gandrīz katru reizi, kad atkal kaut kur braucu (pārsvarā uz mājām) - naktī, tumsā un viena pati - domāju par to cik drausmīgi (emocionāli) pārgurusi es jūtos un, ka es vairs nevaru. un tad nosmīnu, jo šo pašu domu domāju aizvakar, aizaizaizvakar un pirms trim nedēļām un pirms mēneša un pirms divarpus un pirms pusgada... un ir tikai tumsa, šoseja un baltās līnijas. pārtrauktās un nepārtrauktās. nekā cita nav, vispār, vispār, vispār nekā cita nav.
jā, varbūt mans emocionālais metabolisms ir labāks nekā agrāk. es, piemēram, pēdējā gada laikā esmu raudājusi vairāk nekā iepriekšējos ~8 gados kopā. it kā jau labi, ka es atkal to spēju. bet es jūtos pārgurusi no tā, ka man ir par ko raudāt. then again - nav arī tik labi ar to metabolismu, piemēram, atkal diezgan bieži naktīs svīstu.
katru reizi, kad es sāku mazliet noticēt sajūtai, ka moš ir iespējama kaut kāda atelpa un miers un drošs speiss, kurā vienkārši pabūt un mēģināt mierīgi procesēt to, kas sakrājies, tā viss atkal un atkal sabrūk.
man neskaitāmas reizes ir licies - viss, es totāli vairs nevaru, bet no rīta (nu labi, tas varbūt nav gluži rīts) es atkal pieceļos un cenšos pēc labākās sirdsapziņas dzīvot savu pieaugušā cilvēka dzīvi. nav jau baigās izvēles. nav variantu.


manlieks, šovakar es tomēr dzeršu to rumu.
viena Inese uz miroņu lādes
un pudele ruma
hohohohohohoho

Kādreiz ASV dzīvoja tādi trāpīgi snaiperi kā ... (man ļoti negribas piesaukt Džona Vilksa Būta un Lī Hārvija Osvalda vārdus).

Klāāāāu, ja jums vajag pie daktera, jūs visi ejat pie sava ģimene ārsta? Es, protams, zināju, ka mūsu medicīnas sistēmai ir problēmas, bet es tikko pierakstījos pie sava ģimenes ārsta pēc trim nedēļām, un sāku bažīties, ka es daru kaut ko nepareizi. I mean, man nevajag, lai šī valsts par mani baigi rūpējas, bet čota besī sajūta, ka man speciāli met sprunguļus riteņos. Es tomēr dzīvoju ar to lepno sajūtu, ka mums ir valsts apmaksāta medicīna, ne tā kā tur Amerikā, bet kaut kā es sāku šaubīties, vai tas tā pa īstam arī ir. Es, piemēram, zinu, kuram zobārstam zvanīt, bet viss pārējais man ir liela mistērija. Nu labi, es zinu, kur ir traumpunkts.

***
kādā Sorentino filmā
viņa jautāja katoļu priesterim
kura sievietes ķermeņa daļa
tev patīk visvairāk
mugura, viņš atbildēja
viss pārējais ir pornogrāfija
kura sievietes ķermeņa daļa
viņa jautāja, iznākot no kinoteātra
tev patīk visvairāk
smadzenes, es gribēju atbildēt
protams, smadzenes
un tad vēl tā iedobīte
starp krūšu kaulu
un lāpstiņu, redzi
nu, re kur, tieši pa vidu
nav tur nekādas iedobītes
viņa apvainojās un paātrināja soli
tā tur pa vidu ir sirds

Kā ierakstīju komentārā, man pašam šķistu svarīgas divas zīmes:

- vēlēšanas Vācijā
- vai ASV atceļ sankcijas pret Krieviju

Šobrīd abas zīmes uzrāda pozitīvu tendenci.

Tramps tikko pagarināja sankcijas pret Krieviju, nu, un mēs zinām arī vēlēšanu rezultātus Vācijā.

Vai viss vēl var izrādīties tufta? Protams!

Vācija var izrādīties par tukšmutīgu muldoņu, un Tramps var sankcijas atcelt vai atstāt tikai formāli (jau tagad baumo, ka OFAC tiek bremzēts).

Bet nekad vēl nav bijis jāpievērš tik maz uzmanības publiskā sfērā paustajam, un tik daudz faktiski notikušajam. Atceramies, ka būtiska daļa no redzamā un dzirdamā ir Krievijas ietekmē -- gan lai sētu paniku, gan naidotu.

Es šogad jau esmu nobadojusies astoņas dienas. Man bija tāds uzstādījums - vismaz četras atslodzes dienas mēnesī. Atradu veidu, kā es spēju sevi samotivēt neēšanai - man badošanās vienlaicīgi ir kā askēze - es noslēdzu domās vienošanos ar Visumu, ka, piemēram, visa pozitīvā enerģija, ko es nopelnu ar neēšanu vai kāda laba darba veikšanu, aizies, piemēram, Ukrainai vai arī manas ģimenes veselībai. Bet ar askēzēm gan ir arī otra lieta. Ja neievēro askēzi, tad dabū sev sodu - kā līgumā - sods par līguma nepildīšanu. Tāpēc labāk sākt ar tādām mazākām un vieglākām askēzēm, kuras var ievērot. Rezultāti varbūt nav tik lieli un ievērojami, bet ja nesanāk ievērot - arī nepatikšanas nav tik bargas.

Piemēram, šonedēļ es vienu dienu neēdu ar domu, lai nepiepildās murgainie sapņi, kurus es redzēju saistībā ar manu ģimeni.