ceturto dienu vedu pirmklasnieku uz skolu ar ričuku un tad pa taisno dodos dzīvē, lasi, uz sportiņu un tad darbiņu.
grūti man operēt tik agrās rīta stundās.
pirmdien gandrīz nokavējām skolu, otrdien aizmirsu datoru, trešdien apģērbos nepareizi (es uz skolu braucu jau sporta tērpā, pa virsu dienas drēbes, līdzi tas, kas jāvelk sporta tērpa vietā, resp., apakšiņa, tad nu pie rozā svārkiem nepareizie legingi līdzi un uzvilku melnās kedas, bet somā līdzi baltās zeķes, utt), bet šodien aizmirsu dvieli. uz sporta zāli bez dvieļa, ja.
tagad es zinu, kā ir pēc dušas slaucīties ar papīra salvetēm, nekas jautrs īsti tas nav.

tas ar visu to, ka somu es sakrāmēju iepriekšējā vakarā.

ā, šodien aizmirsu iedzert rīta vitamīnus.

bet paņēmu līdzi kūku.

bet vispār, šī varbūt ir tā pieauguši dzīve, mosties, pabarot, kafija termokrūzē, 20min miniens līdz skolai, vēl 25 līdz sportiņam, skrejceliņš, treniņš, 15 minūtes līdz darbiņam

Es diezgan bieži dzirdu, ka cilvēkus satrauc mana kategoriskā attieksmes pret reliģiju. Tas man šķiet jocīgi, jo manuprāt šī attieksme mani padara par labāku, nevis sliktāku cilvēku. Manī netrūkst empātijas un pieņemšanas tikai tāpēc, ka man tās īsti nav pret cilvēkiem, kuriem empātijas un pieņemšanas trūkums jau ir iestrādāts vērtību sistēmā. Bet šo nekritiski reliģisko cilvēku vagoniņā var droši piemest cilvēkus, kuri uzskata, ka bērni ir jebkura cilvēka bezkompromisa svētība. Tai pat laikā es zinu, kā reizēm izklausās bezbērnu kustības argumenti un viedokļi - trust me, I'm not that. Abas šīs tēmas man ir pieparkotas melnrakstos, un es tagad neizplūdīšu detaļās. Bet vēl bez neapzinātas dzīvošanas un grūtībām uzņemties atbildību, ko mēs katrs lielākā vai mazākā mērā noteikti varam pārmest arī sev, laikam mani disturbē tas, ka abas augstāk minētās pārliecības glorificē ciešanas. Tā vietā lai meklētu veidus, kā tās mazināt, un kā ar tām dīlot, tiek vienkārši pateikts - tas ir labi un vajadzīgi. Var jau būt, ka tas ir priekšnoteikums tam, lai veidotos empātija, bet es diezgan skaidri zinu, ka es esmu daudz labāks cilvēks un spējīgāks palīdzēt citiem tagad, kad visi traumu un ciešanu kambari ir iztīrīti.

Citiem pirmie taureņi, man lapsene...

Jautājums, "cik eņģeli var dejot uz adatas" rādās tomēr nelāgs joks, ko Apgaismības laikmeta protestanti esot lietojuši, lai izsmietu viduslaiku sholastus.

Cik nu vispār par sholastiku bija kādreiz dzirdēts, fona iespaids bija par loģiski piņķerīgu un sīkumos iegrimušu debašu/loģikas sistēmu, bet tagad uzmetot aci publiskajiem kopsavilkumiem rādās, ka tas var būt nepamatoti īgns skats.

Tomēr, pirmie iespaidi par sholastikas trūkumiem atgādina kaut ko ļoti mūsdienīgu:

1. Cik sapratu, sholasti lielā mērā paļāvās uz Aristoteļa, Baznīcas tēvu u.tml. darbiem kā galējo autoritāti.

2. Empīrisko metožu trūkums - sholastikas pamatā bija loģiska argumentācija un tekstu analīze; novērojumi un eksperimenti, izskatās, nespēlēja lomu.

3. Piesaiste kristīgajai doktrīnai -- idejas, kas bija pretrunā ar Baznīcas mācību, varēja un šķiet arī tika automātiski noraidītas.

Hmm. Ko tas man atgādina.

reizēm ir tik patīkami dzirdēt vārdus "vecuma normas robežās"

manām gūžām viss labi, visdrīzāk tas ir iekaisis viens no mazākajiem dibena muskuļiem, jo pastarītis, nedakačājies

nosūtīja uz magnētisko; es nupat afigela, gandrīz nav, kur pierakstīties par maksu, karl

Pēdējā laikā, atbraucot mājās, kādas 10 min vēl sēžu mašīnā un mēģinu saņemties iet mājās. Varētu domāt, ka mani tur gaida 3 bērni un kaut kādi pienākumi. Šo arī rakstu, sēžot mašīnā un apsverot apgulties uz sēdekļa- pasnaust.

"cyborg politics is the struggle for language and the struggle against perfect communication, against the one code that translates all meaning perfectly, the central dogma of phallogocentrism"

Šodien biju uz obligāto veselības pārbaudi. Analīžu rezultātus atsūtīs pēc kāda laika. Bet neiroloģe šodien man uzprasīja, kad es pēdējo reizi esot bijusi pie endokrinologa, jo man esot izvelbtas acis. :(

Vispār jau ar manu diagnozi - hipoteriozi - izvelbtas acis nav simptoms. Un vispār - es nevaru saprast - kā viņa zina, ka man ir izvelbtas acis, redzot mani pirmo un vienīgo reizi mūžā? Aizgāju mājās, uztaisīju fočeni, salīdzināju ar savu fočeni pirms trim gadiem un nekādas izmaiņas neredzu.

Gribētu iet uz 2Annām, bet tur visur ir fucking trepes.

dīloju ar savu esenciālismu un universiālismu, kā arī tendenci uz interioritāti, kas bīstami flirtē ar individualitāti

Kā teiktu daži cibiņi: "Kas gan ir laiks?" Uz šo filozofisko jautājumu es mēģināju atbildēt kaut kādā kursa darbā, kur man materiālus palīdzēja sameklēt kāds cits cibiņš, kas toreiz pats vēl tikai cīnījās ar savu dokrurantūru - viņa tēma gan nebija laiks. Ir dzirdēta versija, ka pulksteni izgudroja kapitālisti, lai efektīvāk nodarbinātu strādniekus, lai gan domāju, ka tā nav patiesība, un to visdrīzāk izdarīja kāds renesanses cilvēks, kas vēroja debesu ķermeņus. Mūsu suns noteikti nepazīst pulksteni, bet viņai noteikti ir kaut kāda nojēga par to, kad ir tas laiks, kad viņai pienākas viņas pastaiga. Kopumā pulkstenis ir diezgan noderīgs instruments, ja to lieto pareizi. Bet!

Es no sirds ienīstu to cilvēku, kas izdomāja divreiz gadā sapist visai pasaulei dzīvi. God bless tās valstis, kas šo sūdu ir izravējušas. Tad kad es pats padirsu lielu daļu savas dzīves, es to tik sāpīgi neizjutu, bet pēdējos gados tas šķiet vienkārši brutāli. Īpaši šī stundas nozagšana pavasarī. Tas ir apmēram tā, ka kāds man nezinot būtu piejaucis dzērienā alkoholu, un es būtu negaidīti pamodies ar paģirām. Pirmkārt, man tiek sadirsta viena svētdiena - es esmu pamodies par vēlu, visas regulārās lietas notiek par stundu ātrāk, nekā es tām esmu gatavs, un tad izrādās, ka jau ir diezgan vēls, un pēc pulksteņa būtu jāiet gulēt. Un tad šai svētdienai seko pielāgošanās nedēļa. Vai nu mazliet ir sapista visa šī nedēļa, vai arī grandiozi sapista vēl viena diena, vai arī abas šīs lietas vienlaicīgi. Ja man būtu jādara kaut kādas fiziskas lietas, kas neprasa pārāk lielu koncentrēšanos, es kaut kā izdzīvotu. Diemžēl man nepieciešams un patīk lietot savas smadzenes, un man besī, kad tās neperformē tā, kā es gribētu. Es īpaši nelietoju alkoholu ne tāpēc, ka mani satrauc tas, kādu iespaidu tas atstāj uz manām fiziskajām spējām, bet gan tāpēc, ka man besī ierobežotas kognitīvās spējas. Es arī vairs pārāk nepārdzīvoju par tām reizēm, kad treniņā man kaut nesanāk pārāk labi, jo ķermenis fiziski konkrētajā dienā neperformē, jo tas nekādi neietekmē manus ikdienas mērķus, kuri neiekļauj piedalīšanos kaut kādās sporta sacensībās. But for fuck sake, ja mēs turpinām grozīt pulksteņus, es gribētu par to pilnībā apmaksātu brīvu nedēļu, kurā es varētu iet garās pastaigās ar suni, un plānotu savu vasaru. Citādi tas jūtas kā kaut kāds ļauns eksperiments, kurā zinātnieki vēro, kā kāmīties skrien savā ritenī, un nolemj tanī ritenī iemest kaut kādu figņu, un paskatīties, kā kāmītis ar to tiks galā. Es saprotu, ka pasaulē ir arī daudzas citas, nopietnākas problēmas, bet šī savā stulbumā skoro diezgan augstu.

DELFI. Četri no 10 ārvalstu studentiem atbirst

nedēļas hailaiti:
bojfrends visu nedēļu dzīvoja pie manis. saskrūvēja jauno dīvānu, nozāgāja ķiršus. bijām abi iegremdēties Niedrājā (2x) un drusku paskriet (1x, nebiju skrējusi kopš novembra). bindžojām Nelūgtos viesus (1. sezona vēl tā, bet pēc tam ar katru sēriju kļūva krindžīgāk un garlaicīgāk, Repše gan smieklīgs). agonēju divus projektus Vidzemes kultūras programmai. zirgam 23. dzimšanas diena. atcēlās VM treniņš. 6d kopā šeptējām pa dārzu - es pabeidzu ķemmēt mauriņu (palika vēl ceļa mala, bet tur greideri drausmīgi daudz šķembas sastūmuši, man ļoti negribas), bojfrends pārcilāja kompostu, saveda svaigo kompostzemi dobēs, nokačegārīja zaru kaudzi, ieurba bērzā. atklājām ārcepšanas sezonu ar sojas cīsakiem (sojšliks topiņā bija izķerts) un šampikiem. strazdtēviņš, kurš bija noskatījis mūsu būrīti, dabūja sieviņu. 7d drausmīgi ilgi nogulējām (stulbā laika grozīšana), bojfrends padarīja vēl dārza darbus, es aizbraucu uz stalli. bijām solo apvidū, zirgs drusku lēnīgāks nekā parasti pēdējā laikā, bet viņš tikko tikai sāka mest spalvu un droši vien nav viegli joņot +15 grādos ziemas pufaikā. daudz stārķu, dzērves, cīruļi, ķīvītes, stirnas, lapsiņa. visu nedēļu jutos viegli un priecīgi un laimīgi un mierīgi un oksitocīnīgi. nu, ja neskaita agonēšanu ar darba lietām.

Kautkur nesen lasīju par to, ka muižas rietumeiropā (un iespējams arī citur) bijušas diezgan pamatīgas, ne tāpēc, ka aristokrātiskajam īpašniekam patīk dzīvot divdesmit istabās vai arī ir jāizmitina piecpadsmit bērni un astoņas vecmāmiņas. Nē, lielais istabu skaits esot bijis viesiem.

Katram sevi cienošam baronam, grāfam un hercogam mājās vienmēr bija ciemiņi. Citi aristokrāti, dažādi mākslinieki, muzikanti, komponisti, zinātnieki, astrologi, pavedinātāji, kāršu spēlmaņi, duelisti un utt utjpr. Jo interesantāki cilvēki, jo labāk. Jo tādā veidā varēja salīdzināties ar ctiem muižkungiem. Kuram tā teikt galms interesantāks. Un viesi bieži palika uz ilgu laiku, bija ar sievām, mīļākajām, bērniem, un ieradās ar kalponēm un sulaiņiem. Tas viss maksāja naudu, bet toties cik interesanta un prestiža dzīve. Ne tā kā pie nabagā blakus grāfistes grāfa. Pat daždien lepnāk kā citu valstu karaļu pilīs! Lepni.

Tāpēc arī bieži var lasīt dažādu 19tā gadsimta zinātnieku biogrāfijās, kā viņi draudzējās, mīlējās un naidojās ar tā laika slaveniem rakstniekiem, komponistiem, dzejniekiem utt, jo viņi visi bija viena sabiedrības kārta - mazi muižnieki un/vai slavenības, kas visi tusējās pa lielu muižnieku pilīm.

Nezinu kurā brīdī tas izbeidzās, bet nu es vainoju inudstirālo revolūciju, tai sekojošo urbanizāciju un ekonomiskās varas pārcelšanos no lauku muižām uz lielpilsētu klubie un saloniem.

Bet, nu, kāpēc es par to rakstu? Iedomājos, ka būtu interesanti mēģināt šo tradīciju adzīvināt. Latvijā, Eiropā un Pasaulē ir rindām vien miljonāru un miljardieru, un liela daļa no viņiem nezin ko lai izdara ar savām milzīgajām bagātībām. Un to var redzēt no tā kā metas galējībās - milzīgas jahtas, milzīgi īpašumi, milzīgi ziedojumi. Bet pašu sejās var redzēt to ka īsti piepildījuma nav. Gribās sacensties ar citiem miljonāriem un parādīt kurš foršāks, un gribas arī atstāt kaut ko vēstures grāmatām aiz sevis, bet nu kaut kā neizdodas. Nav tā zen piepildījuma smaida sejās.

Tad nu mans piedāvājums mega-miljonāriem (nu, tiem kas šo lasa!) ir vienkāršs: nopērciet katrs sev milzīgu muižu, vai arī uzbūvējiet jaunu. Varbūt ne tik tālu no lielas pilsētas kā senāk, varbūt pat pilsētā, un kaut kā citādi arī to pielāgojiet modernajai pasaules iekārtai. Un tad aprīkojiet to ar apkalpojošo personālu (pavāriem, guvernantēm, kalponēm, šveicāriem, masieriem un bērmeņiem) un tad sāciet lēnām vilināt pie sevis dažādus māksliniekus, zinātniekus un citādus ļaudis kas sabiedrībai pienes lielu vērtību, bet kuriem sabiedrība pretī labākajā gadījumā dod vieglu pliķi pa pēcpusi.

Un dodiet viņiem dzīvesvietu, neko daudz neprasot pretī, ja nu vienīgi dalību ikdivnedēļu rautos, ikmēneša pieņemšanās un ikkvartāla žūrfiksos. Un garantējiet to visu uz vairākiem gadiem. Lai cilvēks var fokusēties uz radīšanu.

Un to visu tādā mērcītē, lai citiem miljonāriem arī gribās. Lai vēl kāda muižiņa top. Un tad vēl viena. Un tad pa vienai arī Rio, Beirutā un Jo-burgā. Un pavei, varbūt 21ais gadsimts varētu iegūt vienu jaunu mākslinieciski-zinātniski-juteklisko revolūciju.

novembrī, kas biju Kanārijās un uzkāpu 600m ascentu, gūža nedaudz iepīlstējās, ka nav laimīga

atbraucu atpakaļ likās ok,bet pēc Z sv pastaigā pa kāpām riktīgi sasāpējās, aizskrēju pie šarlatāna, tas sašarlatanēja un bija ok

sestdien itkā neko tādu, 2h pastaiga ar suņiem pa mežu, tad suņu treniņš ar biš skriešanu un tad 40 min atstaigāšana pa mežu

atbraucu mājās, mazliet sāpēja, uznāca lūziens, kad pamodos, sāpēja nežēlīgi (nu, es esmu ņuņņa, droši vien ne tik traki, kā izklausās)

uz nakti iedzēru ibumetīnu, nelīdzēja. no rīta iedzēru Neurontin - nelīdzēja. Iedzēru arcoxiu- izrubījos un pamodos pilnīgā pālī, gūža turpināja sāpēt

pieraksts pie traumatologa/ortopēda trešdien.

sāp guļot, sēžot, ejot, īpaši kāpjot pa trepēm uz augšu, kas incanti, nesāp braucot ar velo (vakar sapratu, ka ar mašīnu nevaru braukt, bet uz kori vajadzēja tikt)

neko, vnk pažēlojos. nabaga suņi.

nesen tviterī bija provokatīvs ieraksts, ka jebkurš var netrennējoties noskriet pusmaratonu, vienkārši piecelties no dīvāna un noskriet. kad kāds aizrādīja, ka tā gluži nav, ieraksta autors teica, ka nu, jā, netrennējoties pusmaratonam, bet tā jau cilvēkam vajadzētu būt kādreiz skrējušam un vispār sportiskam.
un man tā sanāca sestdien.
nesen izveidoju sev treniņu plānu pusmaratona noskriešanai, tad uzzināju, ka rīgas maratona laikā esmu uzņemta mākslas kuratoru rezidencē Uzbekistānā (jeij!) un atmetu treniņiem ar roku.

sestdien spīdēja saule, es izgāju drusku paskriet, tad jau bija 14 kilometri, tad jau 18 un kāpēc tad beigu beigās ne visus 21 ar astīti.

un ne vakar, ne šodien nesāp ne muskulītis, vienīgi iegurnis ieīdas dažos brīžos.

Ar lielu baudu noskatījos Last One Laughing UK.

Es zinu, kāpēc UK šovs ir izdevies. Un citiem šoviem būtu jāpamācās (vai arī jāliek lietā šautene no piedurvju skapīša).

1) cilvēki nebaidās viens otru mēģināt sasmīdināt. citos šovos "komedianti" izrādās, rāda "kumēdiņus", taisa muļķīgu balagānu ar stulbiem aksesuāriem, un tas nestrādā. tikai izskatās bēdīgi. lai otru cilvēku sasmīdinātu ir jāiet tuvumā, un jārunā, jāveido dialogs. jā, ir risks pašam uzrauties un sākt smieties pirmajam, un UK šovā cilvēki riskē. citos šovos cilvēki vnk izvairās viens no otra, un muļķojas tā uz telpu, cerot ka kāds mikroskopiski pasmaidīs.

2) es ievērtēju īrijas, dienvidāfrikas (ar Trevor Noah), austrālijas un, pavisam nedaudz, kanādas šovu. nav līmenī, un austrālijas šovs man likās vistupākais.

3) skaņu un gaismas dizains. citos šovos smaids tiek sodīts ar policijas sirēnām, mirgojošām sarkanām gaismām, vispār ar sirēnām un tamlīdzīgu traumatisku sūdu. UK - diezgan īss džingls kas vairāk paziņo ka šovs ir "paused" un var brīvi smieties. un cilvēki reāli smejas. turpretī citos šovos neviens īstenībā nesmejas, jo neviens nav uz robežas, nepavisam. (īstenībā UK šovā par smirk un nelielu smaidu nesoda, bet vienā citā šovā sodīja vissīkāko grimasi. UK šovā gaida kad cilvēks tiešām vairs nevar izturēt, nu tā ka vienkārši nevar. un tas ir reāli patīkami skatīties, kā cilvēks cīnās un pazaudē.)

4) UK šovs ir perfekti izplānots. citi šovi (Austrālija, Īrija) ne tuvu nav izplānoti ar visādiem uzdevumiem un 1:1 gājieniem, un tāpēc noslīd garlaicīgā gumijas stiepšanā.

5) kā vadītājs Jimmy Carr ir augstumos. citi vadītāji nestāv ne tuvu. ne tuvu!

6) kā dalībnieks Richard Aoyade ir neaizskarams. pirmkārt, viņa maniere ir deadpan, un viņu praktiski nav iespējams sasmīdināt. otrkārt (un kas ir absolūts talants) viņš var sasmīdināt jebkuru, jo reakcija ir zibenīga, un izsper vissmieklīgāko iespējamo variantu. "there has been a bank run on dignity".

re, kāds man šodien atnāca

Labvakar! Vai kāds varētu ieteikt labu matemātikas privātskolotāju, lai sagatavotu eksāmenam 12.klases skolnieku? Rīgas centrs.

hamasu atbalstošajiem asv hui viza

a tiem, kas hamasā ..... pizdā ... nu tā reāli, katru dienu pa vienam vai cik ... ņemam vēlēšanu biļetenus un strīpājam ārā

vienu bēgļu nometnē atrada, slēpās teltī gyhh

nu ne tikai kaujiniekus, arī politiķus