Ko mēs esam paveikuši laika posmā kopš, ēm, decembra beigām? Pārcelties uz jaunām mājām.
Ko mēs esam paveikuši laika posmā kopš janvāra sākuma? Ieviest mājsaimniecībā bērniņu.
Kopš 14. janvāra, kad Juniors jeb TJ, jeb Tī Džei, jeb Kukainītis, jeb galu galā Ķiņķēziņš mums pievienojās, mēs esam paveikuši nu ļoti daudz ko:
- brangi pieņemties svarā (to Tīdžejs);
- zaudēt svaru (to es);
- gulēt pa trīs stundām (to es un Tīdžejs) (un labi, ka mums ir tās trīs stundas, don't get me wrong);
- pazaudēt visai mājai apkuri un silto ūdeni īsi pēc lielā sala, aizkrāmēt guļamistabas logus ar plediem, atņemt rupucim sildītāju un nodzīvot vienu nakti bez bēdu (izņemot astoņsimts stresa punktu man par to, ka esam mājā bez apkures ar piecas dienas vecu bērniņu) (don't get me wrong 2: ja māja būtu tiešām ātri atdzisusi, mums bija plāni b, c un vēl viss grieķu alfabēts);
- (aiz atvieglojuma par atgūto siltumu) briesmīgi sastrīdēties ar vīru, noraudāt kādas sešas stundas no vietas, būt pārliecinātai, ka vīrs ir monstrs bez jūtām un nelietis, un gandrīz sākt gūglēt how to cope with being a single mom;
- barojot bērniņu, dziedāt šūpuļdziesmas no: 1) Mūzikas skaņām (par kittens and ribbons); 2) rokoperas Lāčplēsis (par mazo bērniņu); 3) latvju tautas folkloras pūra lādes (par āzīti), 4) strēlnieku repertuāra (par šķēpiem zeltsaules staros). Šodien sekoja klasika, kas bija par circenīti aizkrāsnē, bet tas tak nebija izturams, man kaut kādā otrajā pantā aizlūza balss un es atkal sāku gauži jo gauži raudāt, tas ir briesmīgi sērs gabals;
- izbraukāt ja ne visas, tad vismaz pusīti visu Jelgavas aptieku, secināt, ka piedāvājums priekšlaikus dzimušiem bērniņiem Jelgavā ir reāli vājš, lai tikai pēc tam saprastu, ka īstenībā internetā tas viss tomēr ir;
- palaist garām interneta pasūtījuma piegādi, jo jādzied Ķiņķēziņam par circeni.
Kopumā mums iet ļoti labi, mēs joprojām dzīvojam kastēs un es nezinu, kad mēs visu izdarīsim, bet izdarīsim. Tikai tā raudāšana tracina vairāk nekā šuves.

kas mani iepriecina:

es te skatos un pētu pavasara un vasaras airbnb piedāvājumus, mums te vajadzēja vienu romantisku namiņu marta vidū, tad gribētos vasarā paceļot pa dzimtajām ārēm (Vidzeme - es skatos uz tevi), un ļoti daudzi namiņi
a) ir solīdi dārgi
b) ir sen jau nobukoti

tas tomēr ir super, paldies vīrusiem, neviens itālis martā uz latviju nebrauktu, bet latvietis uz itāliju gan aizlaistos. taču tagad - marta skolēnu brīvdienās latvietis paliek iekšzemē, ceļ kopproduktu, patērē savas valsts viesmīlības biznesus un tas ir lieliski!

kaut ko tie bērni saprot jeb vakar Ūpis dziedāja dziesmiņas ar aptuveni šādām lirikām -
tētis šodien darbiņā bija, daudz ko strādāja, un datorā un darbiņā; mamma šodien darbiņā daudz strādāja, kreklu mazgāja un vēl vienu kreklu mazgāja un izkarināja, un.

Osakas pilsētā tiem, kuri izejot PCR testu ir saņēmuši pozitīvu atzīmi izsniedz aploksni ar pamācību kā sēdēt mājās slimības laikā.
Aploksnes otrā puse ir apdrukāta ar apbedīšanas biroja reklāmu.

Tā pilnīgi nesaistīti, pirms laika Japānas valdība izdomāja jaunu buzvārdu "wizkorona", kas burtiski ir vienkārsi "with corona" pārveidojums. To buzvārdu diezgan plaši reklamēja kādu nedēļu kā "Japānas modeli", bet saņemot jocīgus skatienus no citu valstu puses to darīt pārstāja. Jebkurā gadījumā, politika nekur nav pazudusi un ir "wizkorona" garā. Tas ir, ekonomika ir svarīgāka, bet vecīši lai sevi sargā, un še viņiem gara no covid izsargāšanās instrukcija.

Ziemas pirmajos mēnešos valdība piemaksāja pilsoņiem par ceļošanu, kam bija cits buzvārds - "GoTo!". Nu, kā, pandēmija, ekonomika cieš, cilvēkiem jādod nauda lai viņi ceļotu, tad viss būs normāli. Ja visiem restorāniem un viesnīcām palūdz piemērot piesardzības pasākumus, kuru vidū ir A4 lapas uzdrukāšana par piesardzības pasākumu ievērošanu nepieciešamību. Ģeniāls plāns, kas vispāri varētu noiet greizi? Starp citu, kad tika publicēts Kyoto universitātes pētījums par to, ka GoTo! bija iemesls trīskāršajam Covid gadījumu pieaugumam, sekoja oficiāls valdības paziņojums, ka tā nav patiesība, jo GoTo! vīrusu nepavairo.

2020. gada sākumā, kad Covids sāka izplatīties Japānā, oficiālā politika, kura tika plaši aprakstīta avīzēs kā ģeniāla bezpanikas politika, skaidri minēja, ka testēšana vairo vīrusu gadījumus, tāpēc to ierobežos ar 200 testiem dienā. To arī darīja. Japānā nekāds covids nebija, tikai 200 gadījumi dienā. Taisnības labad jāsaka, ka tauta nav galīgi stulbeņi un pāris mēnešus ielas bija kā izmirušas, vakaros neviena nebija nekur, viss pēc savas iniciatīvas.

Starp citu, Japānā beidzot ir pasludināts vakcinācijas plāns. Vakcinēs tikai gados vecus cilvēkus, 218 cilvēkus dienā, jo procedūra aizņem 7 stundas.

Tāds tās lietiņs.
Japānas pārvalde pēdējā laikā krīt uz nerviem.
Dažreiz palasu kas notiek Latvijā un liekas, ka tur nav labāk, bet citu iemeslu dēļ.

cilvēki destabilizē visu sistēmu ar savām putnu barotavām?

Es jau daudzas naktis neguļu, tāpēc aizvakar prasīju d., lai pastāsta man kaut ko sarežģītu ko es nesaprotu, lai es aizmigtu, un prasīju, lai stāsta par savu darbu, bet viņš stāstīja par savu darbu kā par mežu, kur jāatstāj zīmes, lai cilvēki atrastu ceļu uz mūsu māju, jo mums ir ballīte, un tas bija aizraujoši un skumji, jo nevar būt ballīšu, un tad es teicu, ka tas ir pārāk interesanti, lai viņš labāk man stāsta kaut ko, ko es nevaru saprast nemaz, tad viņš stāstīja par galaktikām un to, kāpēc mēs nesatiekamies ar citām dzīvībām, bet tas bija šausminoši, jo viss tajos stāstos bija neaptverami liels, un mēs bijām sīki un apmaldījušies, nē, stāsti ko citu, stāsti kaut ko, kur nav nāves un iznīcības, tikai sarežģīti vārdi, viņš nopūtās un teica, ka tad laikam nederēs stāsti par sauli, bet viņš neko daudz neatcerējās par astoņkājiem, kaut biju dzirdējusi, ka viņš skatās video par astoņkāju smadzenēm, tad es aizmigu un murgoju, tāpēc vakar lūdzu, lai stāsta kaut ko, kas nav bailīgs un nav arī saprotams, tāpēc tad viņš stāstīja par molekulām, protoniem un elektroniem, kā arī par to, kas ir mazākā daļiņa tagad, zinātniekuprāt, un nedaudz kaut ko arī par higsa bozonu, tas bija absolūti lieliski, es nesapratu pilnīgi neko un nogulēju visu nakti kā mazs bērns, bet sapnī biju Bolīvijā, kas vienlaikus bija arī Bolderāja, un nejauši atlidoju mājās ar Bolīvijas/Bolderājas atslēgām.

Vija Kilbloka: "Grāmatas ar bezburtu lapām - piezīmju grāmatas un gadagrāmatas - drīkst pārdot, bet grāmatas ar apdrukātām lapām - nedrīkst! Papīru pirkt drīkst, pildspalvu, zīmuli, krāsas - nedrīkst."
Nemēdzu būt Kilblokas fane, bet lēmums vērsties Satversmes tiesā par uzņēmuma diskriminēšanu ir loģisks un atbalstāms, kādam taču ir jānosauc absurds īstajā vārdā arī publiski.

Pēc jautājuma par priekšnieka lelli, kuru pagrabā darbiniekiem ir atļauts sist būtu jāuzraksta par jocīgajiem mītiem par Japānu vispāri.
Kad biju Izraēlā, tad katrs otrais man stāstīja, ka Izraēla ir ziņu varonis: tik maza valsts ražo tik daudz pasaules ziņu, pilnīgi superzvaigzne.
Japānai ir kas līdzīgs, bet Japāna ražo mītus pati par sevi.

Katru mītu, laikam, izkliedēt nesanāks, tāpēc iziešu cauri tikai populārajiem un tiem, kurus varēju tā uz sitiena atcerēties.

Tātad, vai tā ir taisnība, ka japāņu firmās ir prakse nolikt bosa lelli dabiskā izmērā, kurai var sadot pa purnu? Nē, tā nav taisnība. Un diez vai tā vispāri kādreiz bija taisnība.
Japāņi viens otru vēro nepārtraukti meklēdami skaidas acīs un ja katrs saprot, ka ja kāds sitīs lelli pat relatīvi privātā istabā, tad tas cilvēks uzreiz būs ar "ahā! priekšnieka nīdējs!" lāstu un par izaugsmi varētu aizmirst. Ir vēl dzirdēts arī cits mīts, kur tajā pašā pagrabā ar priekšnieka lelli esot firmas produkti iztaisīti no stikla, kurus var sasist pret sienu lai tiktu vaļā no stresa.

Par stresu runājot, ir labi zināms, ka japāņi nenormāli dzer. Piektdiena? Visi kopā iet dzert, neatkarīgi vai gribās vai nē.
Un tā gan bija taisnība. Mūsdienās tās normas jau ir stipri liberālākas un vismaz Tokijas firmās neiet kopā dzert, vai iet un nedzert ir pilnīgi normāli, bet kaut kur tālāk no galvaspilsētas tas noteikti ir palicis. Es atbraucu laikā, kad šī transformācija bija tikai sākusies un uz manu ieteikumu padzert tēju, kad visi dzer alu, saņēmu visai niknus skatienus. Un pasūtīt ko tādu, kas nav tas, ko tagad dzer visi? Ei nu, tavu nepieklājību. Tas, starp citu, joprojām ir daudz vai maz aktuāli, bet nekādas sankcijas izņemot nelaipnu skatienu neseko.

Tā viņš ir, japāņu kolektīvos notiek ļoti daudz klaigāšanas, sišanas pa galdu, lietu mētāšanas un kā vēl ne... Bet tam reti seko reālas darbības. Apmēram kā tuvajos austrumos: viens uz otru klaigā, apsaukā pēdējiem vārdiem, bet palaist rokas gan ir kas neiedomājams.

Par neiedomājamo runājot, firmas dzerstiņos, kurus minēju augstāk, ir noteikums, ka kas notiek dzerstiņā, tas tur paliek. Tā ir vienīgā vieta, kur darbinieki var būt tādi, kādi tie ir bez firmas normu uzliktajiem rāmjiem. Man par to joprojām dažreiz ir šoks un es neesmu pārliecināts, ka kādreiz no tā tikšu vaļā. Piemēram: aizgājām uz lielo korporatīvo pārtī. Pārtijā man klāt apsēdās jaunkundze, kura visu laiku piedāvāja vairāk sakē, ielika ēdienu paplātē un mīļi runājās. Braucot mājās mūsu vilciens bija kopā, tāpēc sanāca arī daudz ko parunāt. Kad bija laiks šķirties, aizgājām katrs uz savu pusi. Man bija prieks, ka parādījās jauns draugs, jeb draudzene darbā, ar kuru varēs normāli parunāt. Nākamajā dienā sasveicinājos, saņēmu tikai nicinošu skatienu pretī. Biju domājis, ka kaut ko nepareizu pateicu, bet nākamajā pārtijā tas pats stāsts ar to pašu jaunkundzi atkārtojās. Man personīgi tā pilnīgā seju maiņa šķiet divkosīga, tāpēc ar cilvēkiem, kuri to piekopj, cenšos pārāk tuvs nekļūt.

Nākamais mīts būs par apakšbiksēm. Vai tā ir taisnība, ka Japānā tirgo lietotas apakšbikses automātos? Goda vārds, es izmeklēju visu Japānu. Redzēju vārītas olas automātos, pornožurnālus automātos, rīsus automātos, ceptas lapsenes automātos, bet apakšbikses? Ne vienu vienīgu reizi. Labi, šeit man būs jāpasaka, ka mīts nāk no kāda sēksšopa Tokijā, kur tāds automāts ir, bet tas ir vairāk kā ģimmiks lai pasmietos, nevis nopietns tirdzniecības agregāts. Tajā pašā sēksšopā uz sienas karājas ūsains gumijas vīrietis, bet neviens taču nesaka, ka pa visu Japānu uz sienām karājas ūsaini gumijas vīrieši, ko?

Ko vēl? Vai tā ir taisnība, ka japāņi strādā tik daudz, ka mirst darbā un tam ir speciāls vārds? Jā, tā ir. Tiesa, to īpaši nevajadzētu romantizēt, jo tas speciālais vārds burtiski nozīmē "nāve noguršanas dēļ", ne vairāk, ne mazāk. Tādi gadījumi ir un viņi uztrauc firmu lielos bosus, it īpaši slidenos gadījumos, kad darbinieks ir pakāries vai izmeties pa logu, bet iemesls bija pārlieku lielā darba slodze. Tas ir atsevišķš temats, bet, man šķiet, šeit darbā ir divi fenomeni. Pirmais ir garīgās veselības traucējumu ignorēšana - tas ir tabū, aiziet pie ārsta ir kauns, kā padomju savienībā. Otrais ir despotiskās vadīšanas metodes, kuras, diemžēl, ir populārākas, nekā vajadzētu.

Nu un, pēdējais, smieklīgais mīts ir par japāņu seksualitāti. Man ir gadījies dzirdēt, ka japāņu sievietes turpat vai iziet vīriešu pavedināšanas kursus un gultas sporta treniņus... Diemžēl, dāmas un kungi, tas ir tikai mīts. Es teikšu vairāk, tas nav tikai mīts, tas ir pilnīgi pretēji realitātei. Ne tikai veselības mācība skolās ir atcelta, jo sekss ir netikls un vispār kauns (hej, kā Latvijā un Krievijā!), bet arī statistika rāda, ka gandrīz puse no cilvēkiem savā 30. dzimšanas dienā ir jaunavīgi. Pārāk aizņemti, pārāk daudz sabiedrības rāmju lai kādu satiktu, pārāk maz normālu potenciālo partneru, pārāk maz pārliecības par saviem spēkiem... Kā kuram. Tāds tās lietiņs.

Šovakara izklaides programmā noskatījāmies Navaļņija filmu.
Bez titriem, krieviski. Brīžiem gan kaut ko palaidu garām, jo tomēr tas stāstījums ir diezgan ātrs, bet nu jā.

Latvijā jau tāpat. Mērogi gan citi, princips un ietekme uz parasto iedzīvotāju labklājību tāda pati. Puze, Mākoņi. Un kur nu izskaitīt tos apkārt, korupcijas 5. lokā orbitējušos visādus sīkos kabatcaurlaižzaglēnus. Biedrību un fondu taisītājus. Ğimenes un citu noderīgo sieviešu amatos iebīdītājus. Biznesa atkritumus. Tas ir, atkritumu biznesmeņus, utt., u.tjpr.

Ja gribat redzēt varonīgos holandiešu "protestētājus", meklējiet tviterī #avondklokrellen
Tur ir tie lielākie cietēji, kuri dauza veikalu skatlogus, zog, dedzina, demolē policijas auto, utt.
Labi, ka dzīvoju laukos, kur vidējais vecums 5km rādiusā ir kādi 73 gadi. Tie diez ko tālu bruğakmeni aizsviest nevar.

jaunākajās ēdiena ziņās - vakar saņēmos ielikt fermentēties savu pirmo kimčī. pagaidām viss norit gludi, vienīgi, izskatās, ka es, visai vieglprātīgi attiecoties pret aso piparu mežermentiem (es vispār pret visiem mežermentiem mēdzu attiekties ļoti vieglprātīgi, visdrīzāk tāpēc man nepadodas visādas nopietnas kūkas un mīklas izstrādājumi), būšu pagatavojusi kaut kādu briesmoni, kas pašam elles sātanam varēs aizcirst muti. laikam rīt jāiet pēc jauniem dārzeņiem un jātaisa ļoti neasa porcija, ar kuru pēcāk atjaukt savu pirmo kimčī bērniņu un iegūt patīkama asuma produktu. ja neskaita peklīgo pikantumu, visādi citādi garšo lieliski. protams, vēl jāpafermentējas.
+
vakar safermentēju arī indijas riekstu sieru ar trifeļu pastēti
+
varu padalīties ar brīnišķīgu kombināciju budas bļodai (aka nesajauktie salāti) - novārīts baltais un sarkanais sorgo, ķiploku-sojas marinādē pamarinēta un apcepta tempe, avokado, svaigs burkāns, kimčī, marinēti (sojas mērce, šķidrie dūmi, balzamiko, olīveļļa, ķiploki u.c.) un sacepti šampiņjoni, pārlieti ar zemesriekstu mērci (zemesriekstu sviests, Taizemes zaļā karija pasta, sojas mērce, ķiploks, laims, ūdens vai augu piens, varbūt vēl kaut kas) un bagātīgi pārkaistīti ar lociņiem un grauzdētu melno un balto sezamu.

Vai latviešu valodā ir labs tulkojums "No mans land", ar ko apzīmēja teritoriju starp divu pušu ierakumiem Pirmajā pasaules karā?

Katrs Nīderlandes jampampiņš tagad uzskata par savu pilsoņa pienākumu visai pasaulei pavēstīt, ka nav mierā ar komandantstundas ieviešanu, izmantojot tādas mierpilnas protesta formas kā mašīnu dedzināšana, stiklu sišana, veikalu aplaupīšana, what have you. Man ir kauns.
Maz saprāta, kaut kāds dīvains paralēlais visums.

Pēdējā laikā ļoti biedē neaugšana - vienas un tās pašas trajektorijas, vieni un tie paši cilvēki, saziņa, rises, kalki un klišejas. Murkšķa dienas sajūta un vienatne to visu pastiprina desmitkārt. Es gribētu iesviest sevi pavisam citā orbītā, bet no savas istabas tas neizdodas.

Vai var kaut kā izlabot pārāk šķidru/zupveidīgu šķelto zirņu putru? Zirņi jau izšķīduši, bet zupa nebija šīs aktivitātes mērķis. Paldies!

kaut kas ir jādara ar "50-gadīgo vīrieti" - šis tēls un tā konotācijas manā pasaules uzskatā nemainās jau, hmm, 20 gadus, pa šo laiku es pati esmu daudz tuvāk šim vecumam, un daudzi mani draugi jau ir nokļuvuši šajā vecumā, bet es joprojām vainoju "50-gadīgo vīrieti" netaisnīgu sabiedrisku sistēmu uzturēšanā, kā arī nekādā veidā nespēju uzskatīt par seksuāli vai romantiski interesantu. viņam vajadzētu novecot kopā ar mani, kļūt par 70- gadīgo vīrieti, bet to es nespēju, jo tas jau tad būs vecs vecītis, pret kuru man ir tikai vissirsnīgākās jūtas.

jau otro dienu strazdu puisis nav manīts. cerams, ka līdz ar pieaugšanu nav apēsts. :(
upd. ha, atlika padomāt skumji, lai strazds būtu klāt.

Youtubes rekomendācijās parādījies reāli atbaidošs saturs, psihiatriskie pacienti, kaut kādi 50 gadu mācību filmējumi. Kā man tikt vaļā no šīm rekomendācijām?

Viss mans viedums attiecībās ar cilvēkiem nāk no attiecībām ar bērniem
Šodien, piemēram, atcerējos, ka tad, kad viens tevī vispār neklausās, aiztaisa ausis un nonstopā ļerkšķ uz riņķi, vienkārši vaig likt viņu mierā un neklausīties - kas ir tikai godīgi, nevienam nekaitē, nevienam nav jākliedz, nav jābēdājas etc.. Ja tas viens sagribēs reālu sarunu, tad agri vai vēlu apjēgs, kā pie tās nonākt. (Ja nesagribēs, jeij, vairāk laika nekrāmēties ap bērniem etc.!)