vēlāk, ķerot un grābjot cibas, drusku sabēdājos par viskādiem ar seksuālu vardarbību saistītiem cepieniem. man laikam visvairāk sāp, ka dāmas māca viena otrai pareizi dzīvot. mana pieredze rāda, ka no seksuālas vardarbības visvieglāk izvairīties ir tad, ja potenciālais varmāka, kā lai to pasaka, neeksistē. jo realitātē predatōram ir vienalga, kas tev mugurā, kādas tev promiles, cik pulkstens, kāds apgaismojums un kādi laikapstākļi; predatōram ir vienalga [period]. korelācijas visvisādākās var izvilkt no jebkura dibuā, bet kauzāciju tur būs maz, ja vispār. es persōnīgi esmu visnotaļ draņķe-vazaņķe, dzeru un pīpēju, kur gribu, blandos riņķī, kad ienāk prātā un velkos mājup, kad sanāk, bet āgenskalnā, zem maniem logiem, vienurīt izvaroja 70+ gadīgu ōmīti. stipri šaubos, ka viņai būtu bijuši ļoti īsi svārki vai vaļīga morālā stāja, domājat, moš pati kārās kaklā? ar to es gribēju teikt, ka abuse doesn't make sense un ka izvarošanas notikšana vai nenotikšana ir atkarīga tikai no izvarotāja. var jau teikt, ka es dzīvoju vaļīgi un neesmu prātīga, bet es saku, ka es dzīvoju brīvi - tāpat kā pienāktos dzīvot visiem. un viss tas cepiens man atgādināja arī par terōraktiem londōnā, kur viens bariņš pēc terōrakta sāk dzīvot ļoti rātni un uz londōnām vairs nebrauc vispār nekad un citiem arī neiesaka, jo ja nu terōrakts, kamēr otrs, mazāk paranoiskais bariņš, mierīgi turpina ceļot un dzīvot, londōnās pat; momentā, kad detonē bumbu, nevienai no šīm attieksmēm nav nozīmes, tas joprojām var notikt jebkur un ar jebkuru. problēma nav attieksmē vai prevencijas metōdēs, problēma ir vardarbības nesējā/varmākā. nēnu, skaicka var jau nelāpīt iebrukušos griestus un vienkārši dzīvot ķiverē ['cause prevent], pie visa kā jau var pierast, bet vislabāk tomēr būtu ķerties vērsim pie ragiem un runāt un darīt. un runāt par lietu nevis mērīt vienai otras svārku garumu un svērt, cik daudz kādās kompānijās var dzert, un piepisties ar citiem līdzīgi zemas kvalitātes zelta padomiņiem. alsō, ļoti derētu nekautrēties - gan par to runāt, gan arī iet klāt un palīdzēt cilvēkiem, kas izskatās, ka nonākuši aizdomīgā/viņiem neērtā situācijā. ak jā, un #MeToo nu bet protams un lōģiski, 'cause that's the world we live in, pff, jūs vispār pazīstat kādu, kas nav cietis no seksuālas aizskaršanas/vardarbības? people are dirty dirty animals. [that awkward moment when your relative posts #metoo on facebook and you're thinking to yourself that she was raised by a predator and married one, but most probably doesn't have a clue, which is fine, gurrrl, 'cause i got them bastards on my side of the family, too, 'cause life is like a layered cake like that and you never know which layer's gonna be the shit cream]

iknedēļas daidžests, kurā nebūs par metoo (jo man nav spēka, tam diemžēl vajag spēku, bet metoo, protams, da pat mūsu cibas anti-metoo ir tehniski metoo)
tātad biju pārskrējienā londona – seda – skaņumežs
londonā bens frosts iztīrīja, principā ja jūs vēlaties normālu tādu dvēseles ķīmisko tīrīšanu, vienkārši ejiet uz bena frosta koncertiem
no londonas (ar četriem kilo vjetnamiešu robustas somā, ja) praktiski pa taisno uz purvakazām sedā
kazas ta kazas, bet visu pērkonu nozaga viesiem sarūpētā izklaide garajā starpbrīdī – šaušana mērķī
nekad nebūtu iedomājusies, ka tas mani tā pavilks un patiks un pat sanāks (acumērs vienmēr bijis švaks un attieksme arī tāda kā novusā, no precision, aizmiedz acs un pis)
kāds pie kazu galda komentēja "ā, varējāt izšaudīties, izgāzt visu, kas sakrājies"
a vot nē, gluži pretēji, šaušana mērķi ir faktiski joga – paškontrole, (atvainojiet) apzinātība, precizitāte visā ķermenī, nu un vēl derētu arī tupa neelpot un sirdij nesisties, bet nu tam ir šādi tādi vorkaraundi
un tad, hops, skaņumežs, kur es ātri un eleganti piektdienas vakarā pazaudēju balsi
starp citu, pēdējā saruna pirms balss zuduma man bija ar gadus divdesmit nesatikto štangista brāli (štangistam likšot piemineklīti 1. novembrī, ja kādam ir interese)
turpmākajā festivāla gaitā vairums cilvēku, ar kuriem komunicēju, pat nenojauta, ka man nav balss
(un vai zināt, par skaņumeža saturu man šogad praktiski nav ko teikt, ja nu vienīgi tik daudz, ka uz merzbowa bundzinieku jau nu bočkas kaķīt nevajag)
visā pārējā laikā i've been fun at parties – dizainīgi sēdēt stūrī un viltīgi smaidīt un ļaut sevi saukt par sfinksu, ok – un arī fun at meetings, jo arī dzīve kantorī bez balss ir jautra un interesanta, apsveru iespēju neatzīties, ka balss atgriežas
bet vispār rodas spēcīga vēlme pamācīties zīmju valodu (un vēl es nesen un ļoti gribu ķīniešu, tas tā)
jo ārpus mājām var visādīgi, bet mājās tomēr kaut kā ir jāsazinās – starp citu, visas četras dienas nosacītās vipassanas godīgi izturēju bez sakāmā rakstīšanas uz lapiņām vai telefonā jebkādos kontekstos – un pirmās grūtības ir ar netveramajiem konceptiem "rīt", "vakar" utml, un pilnīgi neiespējami ir uzdot jautājumu
pirmajās mēmuma dienās piezogas domas "a ja nu tagad tā arī paliks", kas nav sevišķi omulīgi, jo dzīve tomēr zolīdi mainās, kad tava gaļa (flapping your meat) nespēj iekustināt gaisu, tas viss ir tik trausls