tautieši var:

https://www.diena.lv/raksts/viedokli/latvija/50-gadu-paneli-ir-reali-sasniedzami-14302077

atgriežoties pie publicētā:

***
...ikviens no mums valsts pārvaldē uz sitienu viegli atradīs daudzus spilgtus piemērus, kā sabiedrības jeb nodokļu maksātāju nauda tiek iztērēta pilnīgi bezjēdzīgi. Sākot no daudzajiem "svarīgajiem saskaņošanas, kontroles vai vienkārši vērošanas kantoriem" līdz pat it kā loģiski vajadzīgām iestādēm. Katras iestādes un iestādītes vadītājs un tajā mītošie ierēdņi spēs jums uzreiz nosaukt desmit pseidoargumentus, kādēļ šai iestādei ir nepieciešams eksistēt un kādēļ šiem ierēdņiem tur ir jābūt. Un tas nekas, ka bieži šādu iestāžu funkcijas un pienākumi uz papīra un arī reālajā dzīvē ir ne tikai līdzīgas, bet teju identiskas. Bet katrā iestādē taču ir darbs vadītājam, vadītāja vietniekam (vai vietniekiem), daudziem speciālistiem, ekspertiem un beigu beigās tomēr arī pa kādam tiešām reālā darba darītājam. Un šajā jomā nekas nemainās jau gadiem. Jo visiem ir labi (kamēr nenotiek finanšu kolapss).
Tieši tāpēc Rēzekne varētu būt kā labs stimuls, lai beidzot ķertos pie sen uz papīra daudzinātās, bet reālajā dzīvē aizvien neīstenotās valsts pārvaldes reformas. Pārtraukt visus bezjēdzīgos tēriņus un "speciālistu" atalgošanu un atstāt reālos darba darītājus. Ir sajūta, ka valstij uzrastos daudz naudas skolotāju, mediķu, policistu un citu svarīgu cilvēku algām.
***

https://www.diena.lv/raksts/viedokli/dienaskomentars/ne-tikai-rezekne-14305804

pamanīts netā:

Если у тебя нет времени на себя. На то, чтобы делать себе красиво, уютно, тепло, вкусно, то на все другое у тебя тоже времени нет. Это не вопрос денег, не вопрос времени - это вопрос отношения к себе. Делать свою жизнь красивой = делать мир вокруг себя красивым.

(fb)

Dārgie, kur jūs pasūtāt savus superīgākos sāļos kliņģerus? Rīgā. Centrā vai Āgenskalnā.

nedrīkst vairs nevienu sekundi tērēt nevaļai

par savu dzīves moto es izvēlos "Lēnāk, tuvāk, vājāk un vēl dziļāk sviestā"

latīņamerikā ir tieši tāds mikslis, kādu es gaidīju. es nemāku to aprakstīt. tas ir lielums, skaļums, prieks. nezinu. bet ir.

* bezgalīgi garš augusts. joprojām neesmu izvilkusi nevienu silto drēbi vai apavu un vienīgā virsjaka, ko esmu uzvilkusi ir lietusjaka dažas reizes. joprojām ražo āra gurķi un sviesta pupas. joprojām ārā stāv daļa istabas puķu. joprojām neesmu kurinājusi ne plīti, ne krāsni. daikons un pakčojs šajā karstumā aizgāja ziedos. toties siltumnīcā izdīdzis ingvers, kuru iebāzu zemē kaut kad maijā. es nesaprotu, ko viņš domā.bet dārzs, lai arī zaļš un ziedošs, sāk izskatīties aizvien vairāk paguris. es viņu saprotu. nav nemaz tik viegli būt bezgalīgi garā augustā. nezāles gan nepagurst. man joprojām ir ļoti daudz tomātu. ir āboli un gurķi un kabači. vīnogas un avenes. bet daudz pārtieku no treša, jo vienkārši nav laika gatavot. un kad ir laiks, tad veltu to visa tā, kas taisās sapūt, grūšanai saldētavā.
* esmu ļoti nogurusi no ilgas braukšanas ar auto. nezinu vai vecums vai Volvo, bet sāp dibens, smeldz ceļi un mugura. neatceros, ka tā būtu bijis daudz braucot ar Fordu, lai gan Volvo it kā šķiet ērtāks. septembrī esmu nobraukusi ļoti, ļoti daudz kilometrus. pārsvarā Smiltene, Rīga, Valmiera, Salaspils, bet piektdien nobraucu arī Saļiks - Lūznava - Smilča.
* visur ļoti daudz notriektu āpšu.
* piektdienas naktī ap pusnakti atbraucu no Lūznavas. uzvilku šortus, gulēju ārā, šūpuļtīklā un skrollēju telefonu. deviņpadsmit grādi. divdesmitotrais (jeb diudestotrais, kā saka kāda no Smiltenes Maximas pārdevējām un daudzi citi, kas nākuši no Alūksnes puses) septembris.
* nekādai īpašai rudens saulgriežošanai nebija spēka. bet Smiltenē bija svecīšvakars. man tā likās rudens ekvinokcijai ļoti piemērota garīgā prakse. aizgāju jau tādā krietnā krēslā uz kapiem. bija rudenīgs pelēks un smalki smīlāja lietus, bet bija silts un visur dega svecītes. apsēdos uz salijušā beņķīša pie vecvecākiem un klusi apraudājos.
* runājot par raudāšanu - nesen pamodos no sapņa, kurā bezgalīgi ilgi un bezdibenīgi izmisīgi raudāju, turot cieši sev piespiestu zirga galvu. it kā rotaļu, it kā mana zirga.
* Zola Jesus bija burvīga. uz iesildītājiem nepaspēju, jo vakar stallī bija pansijas slēgšanas ballīte. ēdām kliņģeri un izrādes rasolu. daļa privāto zirgu dodas prom jau ar oktobri, daži vēl paliks līdz ganību sezonas beigām.
* kādu vakaru, jau pēc saulrieta, aizbraucu uz Niedrāja centrālo peldvietu. tajā brīdī neviens cits nepeldējās, bet mašīnu bija pulka - cilvēki pastaigājās, sportoja. kad biju jau beigusi peldēt un ģērbos, man blakus uz soliņa nometās divas dāmas. varētu būt māte un meita, vecumā ap 70 un 50. nebija modeļu miesasbūves. abas noģērbās plikas, gāja peldēt un garāmejot atvainojās. teica, ka cer, ka man nebūs trauma, bet viņas jau pa dienu bijušas peldēt un neesot gribējies vilkt slapju peldkostīmu. es arī gribētu tā varēt un darīt.
* pēdējā laikā ļoti daudz vēža visapkārt.
* ja vasaras vidū bija posms, kurā kaķis dzīvoja pa māju. bija vislaik redzams, sastopams, atrodams, tad nu jau kādu laiku es nezinu, kur viņš dzīvo. mājās ir vairāk kā parādība. parādās, pagrozās, pazūd. kad vakaros atbraucu no Rīgas, atnāk uz motora skaņu atrādīties un atkal aiziet. kaut kad ļoti agri no rīta iekāpj pa logu, drusku paguļ man pie kājām un prom ir.
* zirgs joprojām traki azartisks. ceturtdienas treniņā lecām metru desmit. viņš gribēja vēl un vēl.
* ļoti gribas uz mežu. bet darbs dzen darbu. grauž vainas sajūta, par darba datordarbiem, ko atlieku uz katru nākamo vakaru, bet nedaru. un - ja es aizbraukšu uz mežu, tur būs sēnes un es nespēšu viņas neņemt un nenest mājās, bet man totāli nemaz nav laika, ko veltīt sēņu tīrīšanai un pēcapstrādei.
* visu laiku notiek ziemeļblāzmas, bet man visu laiku nāk miegs.
* dienas kļuvušas jau daudz par īsām. tumsa tin savos tīmekļos.

Šodien, piesakot servisā auto apkopi, man pajautāja, vai es tiešām esmu nobraucis tikai četrus tūkstošus kilometru kopš iepriekšējās apkopes. Gāju skatīties precīzu nobraukumu. Jāatzīst, ka es tiešām auto izmantoju vairāk kā instrumentu, mazāk kā pārvietošanās līdzekli. Neskatoties uz akūtas nepieciešāmības trūkumu, tieši šobrīd, kad ir jāveic tehniskā apskate, un auto jāved uz diviem dažādiem servisiem, es nevaru atļauties palikt bez auto. Jeb precīzāk bez kravas kastes ar riteņiem. Un tad vēl tās dažas reizes gadā, kad ir jāved paletes, un jāuzstutē augšā kāda būve.

Šodien adresēju Gizmo diezgan garu runu, kurā apspriedu mūsu attiecību paradoksalitāti. Es teicu apmēram tā: "Cienījamais kaķi! Kā tas nākas, ka mana drausmīgā reputācija ir izplatījusies tuvu un tālu, tikai tu par to nekā nezini? Tu nezini, ka esmu ļauna, cietsirdīga, sadistiska, nodevīga, melīga briesmone? Cik bīstama un nekrietna es esmu? Cik garīgi nelīdzsvarota? Noteikti bija vēl kaut kas, ko es aizmirsu. Jo ja tu to visu zinātu, tu manas pavēles izpildītu drusku ātrāk. Vai, pareizāk sakot, tu vispār izpildītu vismaz kādas manas pavēles, teiksim, atbrīvotu manu krēslu."
Bet viņš par to nekā nezin, lai gan dzīvo ar mani dienu un nakti gadiem ilgi.

koledžas nedēļa. būtu bijis labi, ja būtu paguvusi galdu nokopt, bet nesanāca, palika daudzas nepadarīto darbu astes, kuras vilksies līdzi kā snipīgie snāpšļi. jāpieraksta, lai nākamnedēļ zinātu, kur sākt.

šodien pusdienaslaikā jānesās uz otru pilsētas galu, lai noķertu dienas otro pusi, kaut kur pie Botāniskā dārza. latviešu valodā nevaru atrast vārdu, kurš raksturotu nepatikas sajaukumu ar vieglu riebumu. orientēšanās lielpilsētā nav mana mīļākā nodarbe, ūbera lietošanu neesmu apguvusi un taksīšu pieturas tuvumā nav. vai nu jādrukā karte un jābrauc ar sabiedrisko, vai steigšus jāapgūst ūbera lietošanas pamati un jāpaņem ūberis. klapatas, klapatas.

labā ziņa, ka turpat blakus ir līguma partneris, kuru mēģinu sadzīt rokā jau trīs nedēļas.

Saksa video par dzimuma maiņas ļaunumu beidzot nonācis īstajā vietā - "Latvija Pirmajā vietā" Youtube kontā.

Ceļojot pa pasauli, trāpīt Bogotā uz atvadām no Botero! Nu tas ir apmēram tikpat šķietami neiespējami kā ierasties pāri visai pasaulei vienreiz mūžā un trāpīt uz Raimonda Paula bērēm. Nu jā — maģiskais reālisms te ir gaisā, kā nekā.

Sajūta tāda, kā kad es būtu sviestiņš uz maizītes tajā laikā, kad nebija naudas un sviestiņu smērēja tik plāni, ka tas nebija redzams, tikai maizīte bija drusku mīkstāka un garšīgāka
Un citi cilvēki ir tā maizīte

es ar kovidu tā arī visā savā mūžā tā arī nekad neesmu saslimis. bez maz vai jāsāk domāt, ka tas vīruss ir kaut kas izdomāts. kaut kas ar ko slimo tikai ticīgie. nu līdzīgi kā ar dēmonu apsēstību vai ko tamlīdzīgu...

vēl nezinu, ko darīšu ar šodienu -

visdrīzāk nedarīšu neko, tāpat vien nobumbulēšu.

Šodienas plānā divi spaņņi ābolu pārstrādāt maizes sagatavē. Dod Dies, ka pietiktu burku.

23. septembrī tiek atzīmēta biseksualitātes redzamības diena. Jūs kādu pamanījāt?

LSM. Burku nēsātājām Šveicē piemēros naudas sodu

DELFI. Rīdziniece inscenē savas bēres un vairākus gadus sekmīgi izliekas par mirušu