nolādēts, kādēļ es uz šo uzrāvos, es taču nespēju viņu pēc tam pārtraukt klausīties

Atvainojos, jo prasu jau otro reizi, Apsolu šoreiz pierakstīt uz visām malām.
Kurā krievu lapā varēja novilkt visādus latviešu albumus?

Latvijas simtgadei par godu kodes ir nožļembājušas manam ziemas mētelim piedurkni.

Pirms dažām dienām radio ziņās izskanēja informācija, ka karaspēka parādē tiks demonstrēta nacionālās aviosabiedrības jauniegūtais aerobuss un bruņoto spēku pretgaisa raķetes. Tobrīd man tas izklausījās kā visnotaļ intriģējošs komplekts.

un vēl kaut kas nedaudz no sociālās pedagoģijas, nevardarbīgās komunikācijas utt
kā šodien jūtas cilvēki, kuri visu dzīvi nodzīvojuši šajā valstī, bet kuru vecvectēvi cīnījās otrā pusē un valdīja nepareizajā valdībā? kuri neidentificējas ar "mēs", kas "cīnījās par uzvaru", bet vēlas būt piederīgi šai vietai un par to rūpēties?
vienmēr, kad sakām "mēs" vai "mēs visi", mēs radām minoritāti.
un vienmēr, kad sakām kādam, ka viņš ir īpaši skaists vai īpaši gudrs vai īpaši tīru asiņu, vai jauns, vai seksīgs, mēs radām jaunu minoritāti ar tiem, kas ar to neidentificējas.

#100nieciņš ir arī simbols politiskai propagandai uz kura free-raido daudzi nekompetenti, slikti izglītoti (nekompetence un prātu inertums pašlaik ir lielāka problēma par negodīgumu) politiķi, kas tika ievēlēti tāpēc vien ka viņi ir "par latviešiem", bez sajēgas par to, ko nozīmētu būt "par latviešiem" arī miesā - situācijā, kad karš ir beidzies; radošās industrijas, ekonomiskā izaugsme, sociālā politika, lietderīgāka valsts pārvalde. kā "nosargāt Latviju" Eiropā, globālajā ekonomikā, ne-duālisma diplomātijā, jaunajās morāles un izglītības paradigmās? jaunajās iztēles prasībās? jaunajās žēlsirdības prasībās? jaunajās līdztiesības prasībās? kā dzīvot bez ienaidnieka? Latvija ir kā PTSD kara veterāns kas pie viesību galda neprot iesaistīties sarunās un kaut ko sarunāt, uzrunāts saraujas, salecas, atrunājas ar formālām frāzēm, gara acīm skatot kara ainas, dzīvodama vien pati sev vien redzamās uzvarās.

kāds izcils elegantas nacionālisma retorikas piemērs Ināras Mūrnieces runā
atceros kā viņa runāja LV prezidentūras preses konferencē Briselē, mazliet kā automātiskais atbildētājs kas ir salicis vienā rindā visus vārdus ko viņš ir dzirdējis angļu valodā par Eiropu, bez mazākajām rūpēm par jebkādu pievienoto vērtību žurnālistiem, par jebkādu citējamību iekšējiem preses dienestiem. parādot arī to, kas viņa ir - runājoša galva kam piespiež podziņu kas grib. kā mākslīgais intelekts. Latvijā dzīvojot vienkārši lielāka referentā kopa ar vārdiem ko savākt un salikt secībā.

10. diena pēc darba. Katru nakti murgoju. Varbūt galva mēģina to visu sakārtot. Citādi jūtos labi, ir visu laiku, ko darīt. Gatavojamies Ziemassvētku priekšnesumam - kā jau parasti, notiek strīdēšanās, apvainošanās, nesaprašanās, bet galu galā gan jau viss būs, jābūt. Viss ir labi. Dzīvoju. Janvārī būs jāsāk pamazām domāt, ko tālāk.

Re, nav īsti, ko pastāstīt, jo viss ir labi.

Ā, kur Latvijā būs foršākā Jaungada ballīte?

latvija nav labākā valsts eiropā
zviedrija vai vācija ir daudz kļovākas, nudien
taču mums ir runas brīvība, kas ļauj pajokot, kā es to nupat izdarīju

Man ļoti patīk novembri, protams, ar daudziem nosacījumiem - pirmkārt, ja nelīst un nesnieg; otrkārt, ja ir brīvs mirklis, lai vienkārši sēdētu, visuresošās miglas apdolbīta un līdz kaulu smadzenēm sajustu visu drēgno, pelēko gruzonu, kuram cauri kā halucinācijas atspīd māju, mašīnu un luksoforu gaismiņas.
Šogad man pietrūkst laika - pasērot par aizgājējiem, iedzert melno balzamu un paklausīties kaut ko tik banālu kā Metallicas balādes.

Priecīgu valsts simtgadi, draugi. Tie, kuri piedzīvos arī simtpiecdesmitgadi, varēs nīgri purpināt, ka "vairs jau nu nemākam svinēt svētkus".

Suspiria ir brīnišķīga, tiesa, ļoti optimistiski tendēta filma par izglītību droši vien katrs tajā saskata to, ko nu un tajā brīdī spēj saskatīt.

Zõ, mājās ir sveces un es viņas parasti iededzinu ar sērkociņiem. BET. Mans dzīvesbiedrs kaut kādā brīdī nopirka gāzes šķiltavas, tādas, kurām liesma ir kā Star Wars zobens vai lodlampa. Un ar kurām var izkausēt/nodedzināt cukuru uz krēmbrulē. Tad nu vienvakar es, kā parasti, ņemu sērkociņus, lai iededzinātu sveci. Nope. Kāpēc es viņas nededzinu ar to gāzes Dārta Veidera zobinu, sērkociņi ir so yesterday.
Nu neko, tagad dedzinu ar tām. Kaut kā jau jāpadara tie vīrieši laimīgi, you know.

Nu re nu, sāku lasīt presi un medijus, še tev nu bija, viena ziņa sliktāka par otru. Dioksīni un ibuprofēns gliemenēs vēl ir ziediņi, paskatieties, ko Latvijā dzer (mūs nekas vairs neglābs, ashes to ashes, es jums teikšu, tā ja).
https://www.delfi.lv/news/national/politics/cesu-premium-somersby-winston-sogad-iecienitakais-alus-alkohols-un-cigaretes.d?id=50588157

17. novembris nozīmē, ka vēl tikai mēnesi būšu divdesmitgadniece. Šī doma mani stindzina un skumdina jau vairākus gadus. Zinu, ka muļķīga, zinu, ka smieklīga, jo kas gan vispār ir cipari un tagad viss vēl tikai sāksies, un kopumā viss taču kļūst tikai labāk lielā mērā pateicoties tieši gadu nestajām priekšrocībām, tostarp sevis iepazīšanas pieredzei. Visu to saprotu, bet tas necik nepalīdz sajusties labāk. Iespējams tādēļ, ka tā arī neesmu paspējusi justies "jauna, skaista un traka" (lai gan esmu centusies) un tik daudz kas šķiet nokavēts. Iespējams tādēļ, ka ļoti esmu dzīvojusi ne tā, kā gribētos un (kas traģiskāk) nemaz neesmu apjautusi, kā tieši gribētos. Varbūt tās vienkārši ir neizbēgami skumjas attiecības ar laiku, kuru es spēju redzēt tikai kā pazaudētu.

sorry, man vēl nav 100 gadi

Man nebija lielu ilūziju par vides tīrības statusu, bet iespējams, ka ir vēl sliktāk, kā domājām:
https://www.delfi.lv/bizness/lauksaimnieciba/latvijas-saldudens-gliemenes-atrasts-pretsapju-lidzeklis-ibuprofens.d?id=50578623

Lauki. Kurās plīts, pa radio skan luga, ir kluss, tumšs un vēss. Izslēdzu radio, jo likās pārāk nomācoši, tagad galvā atbalsojas tikšķošais pulkstens. Kaķi ir šķūnītī, mājas kaķis guļ tumsā un nekustoties, suņi arī ir ārā un klusi. Es, protams, zinu, ka pēc dažām stundām es šeit vairs nebūšu viens, bet iedomājoties kā ir pavadīt šādi ilgāku laiku šādā mājā starp visām sastingušajām mantām, kas tevi vēro, pārņem neliels Solaris.

vot varētu iegriezt smadzeni un nedomāt, ka aizlidot uz kosmosu sev par prieku un par saviem līdzekļiem, ir lieka greznība (kamēr āfrikā mirst bērni, bet latvijā turpina sašust cilvēki...). pēc tam toties tev raksta visādas par kosmosu sapņojošas meitenītes, un tu viņas sponsorē. tas tā, domājot par anousheh ansari, pirmo irānieti kosmosā un pirmo sievieti ever, kas pati uzsauca sev kosmosa tūrismu, nodibināja туеву хучу ar visādiem uzņēmumiem, un ironiskā kārtā ir (nabaga apspiestā) musulmaņu sieviete.

/noskatījos sepideh, kas gan bija pārāk divplākšņaina, lai patiktu
https://www.imdb.com/title/tt2994634/

un tomēr mïlestības cełš ir cienīt citam cita ilūzijas.
tàpat kà citi ciena manējàs

valsts svētku egregors kas izblīdis pa visu redzeslauku ir vajadzīgs kā atsvars pašdestruktīvisma egregoram, kas nosaka ikdienu. viss ir ok.bez valsts svētkiem mēs paši sevi noslīcinātu zemās pašapzinas purvå.

kà redzat iemàcījos vàrdu egregors.

viens lauku cilvèks pa tv vnk teica - latgale uzplauks kad no vinas pazudïs alkohola un kristietības egregors

Gribu šodien pēcpusdienā ar laptopu pasēdēt kaut kur ārpus mājas.
Svarīgi: labs wifi, garšīga kafija, ir vieta auto

Ir kādi ieteikumi?