Tā kā gatavojos nelielai mēbeļu kolekcijas papildināšanai, esmu veicis savas istabas iekārtojumā nelielas izmaiņas un tā rezultātā tumbiņas stāv uz grīdas (man aiz muguras), nevis pieslēgtas kompim. Jūs neticēsiet, bet man ir slinkums staipīt tos vadus, tur simt un viens vads, kuri samudžinās apmēram stundu pēc to saspraušanas pa vietām. Tā nu tagad skan kompja iebūvētās tumbeles, bet tas nav forši. Ierubināju elektronisku un nežēlīgi ātru tuc-tuc, un uzmaucu galvā lielās ausis ar mikrofonu. Varat man skaipot, ja.
Tagad pārdomāju, vai ir vērts drukāt garu tekstu, kuram nebūtu liela, paliekoša vērtība. Kāpēc vispār ir vērts cibot? Vai tas ir kā aprunāšanās pie psihoterapeita? Kolektīvā terapija, ja? Var arī individuālā, neviens jau nespiež socializēties.
Kāpēc vispār ir vērts lasīt 150+ cibiņus, no kuriem 50 ir pastāvīgie klienti? Vienu nedēļu visi runā par slikto saimnieku, nākamajā jau visiem aktuāli ir villošanās par valsts sociāli ekonomisko stāvokli un pa vidu ievērojama daļa vēl pamanās uztapināt pārskatu par savu telefonizācijas vēsturi. Njā, šajā brīdī esmu sācis rakstīt aplinkus, tā ka galīgi nav saprotams, par ko īsti ir runa. Arvienvārdsakot, man gribētos izveidot alternatīvo cibas ziņu lentu, lai būtu iespēja būt lietas kursā. Nu kaut kā tā. Bet kopienas jau reti kad ir pietiekami veiksmīgas, lai aktivitāte nenoplaktu ātri vien.
Bet ne par to es šodien.
Vakar tā ap 22:20 pieturā pie tirgus (kur, starp citu, kopā ar mani stāvēja kāda meitene, kura izskatījās pazīstama, bet neguvu tam apstiprinājumu, jo viņa iekāpa nepareizā trolejbusā) es sapratu, kāpēc Satiksmes ministrija ir atbildīga arī par komunikācijām un sakariem (tā taču ir, vai ne?). Krievu valodā tas vārds taču ir ar abām tām nozīmēm, tikai nekādi nevarēju atcerēties to vārdu -
Vēl gribētos pastāstīt par burvīgi pretīgu ISP reklāmu, kas iemesta manā pastkastītē. Valoda pa rubli, bet tas nav nekas jauns, tās kompānijas cilvēkiem ij latviešu valoda, ij angļu valoda ir tāāāāda... Pa rozīnītei katrā teikumā. Bet slinkums pārrakstīt.