Īsumā par nesen redzētajām filmām:
* I Love You Phillip Morris - Džims Kerijs un Jūens Makgregors ir lieliski savās lomās, bet nu... lai cik tolerants pret homoseksualitāti es nebūtu, šai filmā bija bik par daudz tā visa. Svārstoties starp 7 un 8, dodu 7 džimīšus.
* Moon - laba filma! Sems Rokvels - labs, Kevina Speisija balss - ļoti iederīga. Sci-fi, baby. Svārstoties starp 8 un 9, dodu 8 semīšus. Ā, mūzika arī laba.
* Julie & Julia - yum! Es te, protams, atkārtošos savos epitetos, bet Merīla Strīpa ir lieliska šai lomā, agrāk man viņa diez ko nesimpatizēja, bet ar laiku novērtēju. Pārējie arī forši, par spīti tam, ka daži saskata filmā trūkumus un tā. Iedvesmojoši, man patika! 8 strīpiņas, lai gan varētu dot arī vairāk.

Īsumā par šodienu - paldies par ieteikumiem! Dažus pamēģināju, ir labāk.

Vakar burtiski pāris stundu laikā no vienkāršas šņaukāšanās deguns emulējās par neapturamu tecēšanas avotu. Nu, un galva kā vate. Izgulējos. Tagad dzeru gardu tēju ar medus un mēģinu saņemties aiziet uz veikalus pēc kaut kā stiprāka (piem., coldrex). Kas ir šajā sezonā modē šai sakarā? m?

Kāpēc draugiem.lv uzreiz pēc pamošanās liek rēķināt matemātiku? (No citas sērijas jautājums - kāpēc uzreiz pēc pamošanās bija jāver vaļā draugiem.lv?)

Kamēr es vēl dmāju*, vai šovakar vēl pastrādāt, vai korķēt vaļā vīnu (neuztraucieties, korķviļķis man tagad ira), pastāstīšu, ko es tagad ilgākā laika posmā skatos:
* Seinfeld (smieklīgi, neapnīk, forši tēli),
* Frasier (ko lai saka — smieklīgi, neapnīk, forši tēli),
* Black Books (grāmatu veikals, kas var būs labāks par to, un britu humors, kas var būt labāks par to),
* How I Met Your Mother (gandrīz vienaudži),
* Futurama (lieliska ironija, nebija vēl gadījies atklāt sev šo seriālu),
* The Big Bang Theory (gīki, bet forši, viens no viņiem atgādina kādu studiju biedru iz dzīves),
* By Any Means (dokumentāls ceļojumu seriāls ar Čārliju Bormanu, pirms šī bija divi ļoti interesanti līdzīga veida seriāli ar Bormanu un Jūenu Makgregoru — Long Way Round un Long Way Down; pēdējos divus noteikti iesaku, bet šis arī interesants).

----------
* nejauši pārrakstījos, bet foršs vārds sanāca

Mums virtuvē ir (p?)iekārtie griesti un pāris mēnešu laikā no 5-6 degošām spuldzītēm atlika tikai viena degoša. Pāris dienas cietos, bet šodien aizgāju līdz Depo savākties kuču ar spuldzītēm. Šovakar visas nomainīju un uzreiz atklājās, kādā bardakā un netīrībā mēs te dzīvojam. Pilnīgi tā uzreiz (prjam tam srazu) visu sakārtoju. Nu, gandrīz visu. Nu labi, grīdu izslaucīju. Un meitas mantas koncentrēju dažās kastēs. Un vēl šo to.

Atpakaļceļā no Depo atkal bija sirdi stindzinoša situācija uz gājēju pārejas (mēs vnk dzīvojam blakus maģistrālei un dienā vidēji 2-4 reizes sanāk šķērsot 5 joslas ar sadalošo joslu pa vidu). Labi, ka esmu sev iemācījis iepauzēt ielas vidū, ja neesmu pārliecināts, ka visi apstāsies — šovakar, kad lija lietus un jau mazliet krēsloja, viena mašīna apstājās, bet pa pirmo joslu mums gar degunu aizlidoja bembis.

Vārdusakot, rudens klāt ar tumšajiem vakariem. Jāmeklē atstarotāji un no skapja jāvelk ārā koši oranžā slēpotāju jaka ar iebūvētajiem atstarotājiem.

Kurš putniņš vēlu iet gulēt, vēlu ēd vakariņas. (Atradu somā rasolu.)

Lūk, kad saslavē (paldies dominikai par atzinīgajiem vārdiem), tad sakautrējos, samulstu un kādu brīdi nezinu, ko darīt. (Haha, tas nav burtiski jāuztver, ka es tā daru — sēžu un saspringti domāju, ka nezinu, ko darīt.)

Bet tagad tiešām nezinu, ko darīt. Ko mēs šodien darījām?
Braucām atkal kārtot dokumentus — mūs jau visur pazīst un sveicina vārdā, cenšos gan speciāli neizmantot meitu kā ledusauksto siržu kausēšanas ieroci, bet neviļus tā sanāk (turklāt auklīte ir mūs pametusi, mācības viņai sākoties...). Aizvakar pat tikām uz audienci pie viena direktora, kurš paskatījās uz mums un uzreiz bija gatavs parakstīt vajadzīgos dokumentus.

Lūk, bet vispār nogurdinoša tā vazāšanās pa pilsētu ar mazu bērnu — kamēr tikām līdz mājām, es jau biju gatavs zemes spert gaisā un zibeņus šaudīt. Tad kādā vietā mūs nelaiž pāri gājēju pārejai, tad autobusā pa priekšu salec visādi idejoti un nostājas pie durvīm, tālāk neejot, tā, ka man ratus varbūt izdodas iedabūt iekšā, bet pašam jāpaliek durvīs; tad turpat autobusā vīrietis, kurš stāv blakus ratiem, kur meita aizmigusi, sāk burtiski kliegt pa telefonu kaut kādu sadzīvisku tekstu par to, kuram tiltam viņš brauc pāri un kurā pieturā kāps ārā; tad vēl kaut kas un vēl kaut kas; tad meita tāda neizgulējusies paliek niķīga un mēs abi sākam strīdēties, uz kuru pusi vajadzētu doties. Tā un šitā. Un tad vēl atpakaļceļā dabūju nokaunēties autobusa pasažieru priekšā — zvanīja man telefons, kamēr runāju ar māsu, tikmēr ar vienu roku turēju meitu, bet šī vairs negribēja sēdēt klēpī, izrāpās un sāka staigāt šurp turp, ar vienu roku nevarēju viņu noturēt un, protams, autobuss taisīja strauju manevru un meita autobusa vidū uz acīm parāva un, protams, piekliedza visu salonu. It kā jau ikdienišķa lieta, krīt un aizķeras un sasitas viņa katru dienu, bet nu sajutos kā sliktais tēvs publiskā vietā.

Bet viss jau nebija tik slikti. Pa dienu, kad spīdēja saulīte, iegāju vienā kafejnīcā uz Dzirnavu ielas pēc līdziņemamās kafijas, visi laipni, viss garšīgs, gājām uz parku ietusēt bērnu rotaļu laukumā, pabarojām baložus, līdz to saradās tik daudz, ka meitai uznāca baile. :) Šodien iemācījās pateikt "koks".

Ā, un turpceļā 22. autobusā divas reizes uzradās kontrole, pirmajā reizē 5 min vērojām, kā ārzemnieks pārcilā visus papīrīšus, mēģinot atrast kaut ko, kas varētu būt biļete, līdz neizturēju un sāku dot viņam mājienus, kas jāmeklē. Kontroliere gan bija pacietīga (blakus tikpat mierīga kontroliere tikpat mierīgi izrakstīja rēķinu divām blondām vācietēm).

P.S. jeb UPD. Heh, mūzikas gabala nosaukums pavisam nejauši atbilst tematikai. Klausos Cafe del Mar. Dreams 3.

Šādu ziņu dēļ var priecāties, ka ir izgudrots tviteris. To visu rakstu mierīgi varēja saīsināt uz 140 zīmēm, ieskaitot saīsināto URL uz YouTube:
http://youtu.be/0l_VidVaT2U

Nu ok, daudz ko no rakstā pateiktā es tiešām nezināju, bet tas, kas attiecas uz virsrakstā solīto, ir tā nekonkrēti izvērsts 6 rindiņās, un pārējais raksts ir no sērijas "Db.lv jau ziņoja" tā uz 24 rindiņām.

P.S. Žurnālistikas izglītības man nav, но мнение имею.

Tā kā esat apnikuši jau ar savām jautājumu un atbilžu sesijām, tad arī es iesaistīšos MAS:
http://ask.fm/pzrk

Shoot!

Šīs diskusijas sakarā radās jautājums.
Kad tu pēdējo reizi instalēji vai lietoji Windows 95?

Es laikam ap 2003. gadu, kad dzīvojām kojās un nez no kurienes bija izvilkts rakstāmmašīnas potenciālam atbilstošs dators. Uzinstalējām Win 95, datora īpašniece bija ar to ļoti apmierināta un spēlēja pagājušā gadsimta spēlītes, skatījās filmas (un laikam arī studiju darbus uz tā rakstīja).

Kāda jaunā arhitekte lūdza palīdzēt ar anketas respondentu "vākšanu".
Lūk, īsa aptauja par dažām interesantām idejām, kā varētu Rīgas ūdens "telpu" padarīt apdzīvotāku ar peldvietām, peldošām būvēm utt.:
http://petijums.lv/limesurvey/index.php?sid=81821

Paldies jau iepriekš par atsaucību!

P.S. Aptauja ir ar ilustrācijām. ;)

Atkal visi kaut kaut aizgājuši. Čo, atkal guļat? :)

Vakaros es nolemju iet gulēt agrāk (nekā iepriekšā vakarā), bet panākumi izpaliek. Tagad ir plkst. 2, un es attopos, ka atkal esmu aizsēdējies, klabinot tekstus un klausoties Star FM un Radio Skonto - kopš kuriem laikiem es klausos tādus radio? Vai tas vispār esmu es, kas to dara? :)

Šim vakaram pietiks, rezervēšu rakstošo impulsu cita veida tekstu tapināšanai.

Točna pilnmēness.
Labi, ka visi tādi radoši rakstoši uzreiz top.
Es šai zīmīgajā (nu jau vakardienas) datumā savu normu arī izpildīju, uzrakstot garu e-pastu.
Visādi citādi uznācis kaut kāds antisociālisms (tb antisociāla esme).
Es pat izvairījos no iešanas uz piemājas veikalu, lai nebūtu jāsocializējas.

Vakar noskatījos 1980. gada "Spītnieka savaldīšanu" ar Adriano Čelentano un Ornellu Muti. Meitene jau daiļa bez gala, un filma raisa sentimentālas atmiņas par tās skatīšanos bērnībā (Padomju Savienībā tak bija mega populāra - man gan skatīšanās laikā radās jautājums, kā tolaik cenzūra risināja jautājumu par zālītes pīpēšanu filmā? Tā tika pieminēta?), tomēr par spīti apburošajai skaistulei, kuras dēļ acis no ekrāna nenovērst, filmai dodu 7 adriānus. Pārāk jau nereāli. Bet forša filma.

Maziem bērniem un tiklām vecmeitām tālāk nelasīt! :)
( ... tālāk ... )

Bijām Rīgas svētkos,
notestējām jauno lietusmēteli "kaujas apstākļos" (gan noder rakājoties pa arheoloģisko smilšukasti lietus laikā, gan piesaista svešu tanšu uzmanību — vienubrīd meitai apkārt sastājās tūristu ("tūristšu") bariņš un ļoti priecājās par viņas esamību šai pasaulē, kā sakarā mums abiem iestājās neliels wtf), 
es iedzēru alu un apēdu doner kebabu (bija ok, tikai nekādi neatceros, kā sauca to ēstuvi, kas tos tirgoja),
uzkāpām uz kuģa un padzindzinājām kuģa zvanu,
pazaudējām vairākus cepumus,
paklausījāmies igauņu bungotājus "Trumm-It",
aviošovu nesagaidījām, redzējām tikai 4 "bites" (par bitēm maskējušās lidmašīnas) pārlidojam pāri krastmalai.

Saule sāka spīdēt tikai tad, kad devāmies mājās.
Normāli pārgurām. Mājās meita vēlajā diendusā aizmiga ļoti ātri, es tikpat ātri aizmigu viņas midzināšanas laikā turpat krēslā.

Ā, un mājupceļā izsaucām policiju, kad vērojām, kā ielas otrā pusē divi agresīvi noskaņoti jaunieši uzbruka vīrietim ar suni (precizēšu — saucām policiju, bet 10 min laikā neviens neieradās, pēc tam viss bija beidzies un visi bija izklīduši; precizēšu — suns piederēja vīrietim, nevis jaunieši uzbruka ar suni).

* http://www.wordcounttool.com/

Es biju pavisam mazs, šķiet, tas bija vēl tajos laikos, kad Padomju Savienība vēl netaisījās sabrukt. Viesojāmies pie radiem Kurzemē un vienudien ar tēvu un vectēva brāli devāmies uz netālo karabāzes lidlauku. Pirmo un vienīgo reizi dzīvē es sēdēju iznīcinātāja kabīnē. Kabīne bija man par lielu. Lidmašīna nekur nelidoja. Un tomēr tas bija manas bērnības viens no spilgtākajiem piedzīvojumiem. Viens no tuvākajiem brīžiem cilvēces sapnim ar segvārdu "lidot". No tiem laikiem man ir slēptais sapnis iet armijā un iemācīties lidot, lidot ar iznīcinātājlidmašīnu.

Šis video to vienmēr atgādina.

Man vēl rezervē stāvēja ieraksts par to, kā es ar Okartes internetu nosērfojos "zili zaļš", kad kredīts jau bija iztērēts un jau bija radies pagalam muļķīgs jautājums à la, vai tagad LMT prasīs man sūtīt atpakaļ visus saņemtos bitus un baitus, tomēr saņēmos un šādu ierakstu nepublicēju, jo nojaušu, ka daži lasītāji varētu to pārprast. Ups. Haha.

Es jau saprotu, ka nav diez ko košer atzīties, ka tev patīk Lady Gaga, it sevišķi, ja to pasludina cilvēks, kuram 30 klauvē "uz sliekšņa" - un pie šīs sentences es labprāt atzītos, ka gribētu, kaut man atkal būtu tā apmēram 21-24 gadi. Un tomēr es drosmīgi teikšu, ka "bad romance", lai gan sākumā ritīgi kaitināja, tomēr ar laiku pielipa un tagad vnk... liekas apbrīnojami, kā viens cilvēks popmūzikā var tik ātri tik daudz sasniegt. Par Džastinu Bīberu neko daudz nezinu, zinu, ka labi dzied un ka katrs sevi cienošs cilvēks "neko par viņu nav dzirdējis", haha.

Upd. Ā, nu jā, ierakstam varētu piešķirt alternatīvo virsrakstu "0,75 l vēlāk". ;)

Vakars sākas daudzsološi — nopirku vīnu, bet korķviļķis, izrādās, pazudis pa pēdējo pārvākšanos. Tikmēr urbināju korķi ar nazi un skrūvgriezi, kamēr korķis padevās un devās iekšā pudelē, bet vīns tikmēr priecīgi izšļakstījās pa manu kreklu, seju, biksēm un daļu virtuves. :)
No satraukuma novilku brilles un tagad tās nevaru atrast. :D

Būtu jau varējis ķerties pie elegantās metodes ar elektrisko urbjmašīnu, tak meita guļ, un meitas miegs = svēta lieta. :)

Smailijs.
Būs vēl spams no šī lietotāja konta. ;)

Upd. 2 h vēlāk: nupat apskatīju virtuvi "skaidrākā" prātā — ārprātsss, tas vīns ir pat griestus apšļācis. :D

Reizēm "nesaprotu", kur jūs, dārgie cibiņi, pa naktīm pazūdat? Jūs guļat, ja? ;)
A es te gāžu podus, kamēr neviens neskatās.