Vispirms te būs tāda vispārīga papļāpāšana un tad es iepostēšu arī to ierakstu, kas man semadžikā stāv jau n dienas nepabeigts un neiepublicēts un kas pienākas sērijā par tagiem (šoreiz par bērnību - no tās nesanāk neviens normāls paplašināts teikums).

Tjā, nav jau īsti par ko rakstīt. Tik par to sadzīvisko. Vakar iztērēju 11 Ls Drogās - tagad man blakus datoram ir digitāls termometrs un es vēroju temperatūras izmaiņas iekšā un ārā - ja uz 10 sekundēm atver logu, lai ārā izkarinātu "datčiku", tad pie āra temperatūras -15 istabas temperatūra nokrīt par 2 grādiem, bet tas bija vakar "un nebija taisnība"; bez tam es iegādājos arī mutes skalošanas līdzekli ar alkoholu tā sastāvā (nu, nezinu, cik nozīmīgi ir to pieminēt). Vēl es varētu izstāstīt, kur es šodien iztērēju 11 Ls, bet... tad man drīzāk gribas rēķināt, cik lielai jābūt manai algai, lai tā tērētos, plus apmaksātu savus rēkinus, plus... Bet es novirzījos no tēmas - labi iztērējos, bija vērts. Moš no tā var mācīties, ka nav svarīgi, kur tu liec savu naudu, galvenais ir tas, kā tu patērē tos produktus, pakalpojumus whatever.

Vispār man patīk šitāda ziema, kad mēs - "ziemeļnieki-amatieri" - esam iemācīti aukstumu mīlēt bīties un tagad -7 °C kā pīlei ūdens. Nu, varbūt ne visi tā jūtas, bet man ir labi. Tas nekas, ka sabiedriskās ēdināšanas iestādēs es lietoju pārsvarā tikai siltos dzērienus, bet darbavietas ēdamtelpā kolēģes ironizē par manu draudzīgo krūzītes skāvienu (bet, ja tējas krūze ir silta, kāpēc lai to neizmantotu siltuma uzņemšanai, m?) un cita kolēģe priecājas, ka man uz krūzītes ir tādi mīlīgi suņi.

Kā jau minēju un kā var noprast - man iet labi. Paldies, ja gribējāt apjautāties. :P

Šeit ir lasāms ieraksts, kas ilgu laiku nogulējis putekļos mana datora dzīlēs tā iemesla dēļ, ka nevaru sevi pielauzt to pārtaisīt baudāmāku. Brūvēts šogad, janvāra mēneša aukstākajā sestdienā, 24 gadu vecumā:

Jā, laikā, ko pavadu savu vecāku mājās, bēgot no lielā aukstuma, atmiņas par bērnību ir īsti laikā.

Ko es darīju bērnībā?
Spēlējos smilšukastē - taisīju tur tramvaju ceļus ar pieturām un (inženiertehnikas brīnumiem) tuneļiem;
šūpojos šupolēs - tik augstu, ka ar kājām varēja aizsniegt plūmēm pilnos aličas zarus;
ar vecvecmāmiņu gāju pastaigāties "līdz pirmajai priedei" (tas bij vēl tajos laikos, kad mani pārvietoja bērnu ratiņos);
no rītiem izlikos, ka vēl esmu aizmidzis;
katru otro dienu negāju uz bērnudārzu, jo katru otro dienu tur deva ļoti negaršīgās omletes;
lasīju grāmatas (apmēram 10 gadu vecumā man vecmāmiņa iemācīja lasīt arī vecajā drukā un es izlasīju n gab. 100-gadīgas grāmatas par Tarzānu);
spēlējos ar kaimiņbērniem (protams, arī "dakteros"! Neatceros, kāpēc un kas mūs pieķēra (gan jau kāds palielījās), bet pēc tam ilgu laiku drīkstējām savā starpā sazināties tikai katrs no savas žoga puses).

Un ko jūs darījāt bērnībā?