/jāsāk rakstīt ikdienas piezīmes/

Aizvakar biju uz kori aizbraucis ar auto un noparkojies citā vietā (vēl paguvu padomāt, soļodams uz Uni. galveno ēku, cik forši tomēr esmu iekārtojies, ka ikdienā tā savā nodabā pāris reizes nedēļā sanāk soļot pa vecpilsētu), pēc kora devos mājup pa citu maršrutu* un nonācu krustojomā, kur Annuška eļļu jau bija izlējusi. Vārdsakot, pieripinos es pie galvenās ielas, lai brauktu ārā no vecpilsētas bruģa labirintiem, bet tur skats uz dzīvi ir apmēram šāds**: pa labi autobusa pietura, pa kreisi — gājēju pāreja, un tas viss vēl tādā lēzenā līkumā, kur mana bruģētā iela ir iekšmalā. Tad nu tai brīdī, kad piebraucu pie ielas malas, man garām pabrauc autobuss un piestāj pieturā. Man jāgriež pa labi, es palūru kārtīgi uz visām pusēm un ripinos autobusam apkārt. Kad esmu autobusam blakus, vēl uzmetu acis, vai kāds trakais nelec ārā uz ielas no autobusa priekšas, tad pēc acumirkļa skatos atkal uz ielu sev priekšā, un – ko es redzu – viens džigits man tieši priekšā brauc ārā no savas vārtrūmes tā, it kā iela būtu visa viņa rīcībā. Es lieku pa bremzēm un pa tauri, apmainījāmies igauniski mierīgiem žestiem un braucām katrs savās gaitās. Mācība? Padomāt, pirms vārtrūmē dari to. (Man jau pašam liekas, ka pats neko nepareizi tur nedarīju.)

* Ikdienas maršrutu izvēle man vienmēr ir niansēs apdomāts lēmums.
** Google Maps saite, ja nu kādam baigi gribas klikšķināties.

Nejauši biju aizgājis padziedāt baznīcā ar korķuviļķi žaketes iekškabatā.