Tātad vēlreiz paldies Kasparam un viņa mammai.
Aizkustinoši bija pamostoties pie gultas atrast kafiju ar maizītēm un keksa šķēlītēm, un zīmīti, ka vilciens atiet 6.45. Turklāt to, ka kafija bija auksta, es uztveru kā vēl lielāku viesmīlības žestu - tad jau tā tikusi sagatavota labu laiku pirms manas pamošanās!
Eh, kaut ko vēl gribēju piebilst. Njā, žēl, ka mājdzīvnieks palika bez vakariņām.
Tātad pasākuma morāle: netusēt darbadienā, nebraukt pēdējos vilcienos, neapmesties uzdzīvi* tik tālu no metropoles, lai mājupceļā pietiktu laiks iesnausties; toties, lai no šāda action izkļūtu sveikā, laikus nodibināt labas attiecības un pastāvīgi tās uzturēt! Par draugiem jārūpējas, lai tādā negadījumā būtu uz ko paļauties.
* Hmm, pavisam nejauši pārrakstoties sanāca interesanta doma...
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}