Biju pie acu ārsta. It kā brilles jānēsā mazāk. Sapilināja kkādus pilienus. Pēc kāda brīža sašokējos, ka ņifiga nevaru salasīt telefonā īsziņu. Vēl tagad nezinu, kas tur rakstīts. Pa ielu gāju tāds samiedzies un nevienu neredzošs. Un, protams, tādos brīžos liekas, ka visur redzi paziņas. Eh, nu bet es izlikos, ka neredzēju.

Tagad sērfoju, weblapu palielinājis kaut kādas n-reizes (4x paspaidot Ctrl-+ iekš Firefox ir ok). Arī tagad rakstu ekstrēmi lieliem burtiem.

Runājiet skaļāk, lūdzu, es neko neredzu.

Dažas minūtes vēlāk. Ko lai tagad dara? Šķiet, iešu gulēt, jo gandrīz visas citas alternatīvas atkrīt.
Nez kāpēc biju iedomājies, ka varēšu palasīt žurnālu. Figu!
Baška sāp arī no n reizes palielinātas weblapas pētīšanas.

Vēl pēc kāda nenosakāma laika. Un ciba tāda piedauzīga izskatās tāda palielināta - lieli vārdi, mazi cilvēciņi (nu, šitie - ). Kas, savukārt, dod kaut kādu mājienu par pasaules iekārtojumu. Slinkums izvērst šo domu uz papīra rakstiski, moš sapratāt. Ja nesapratāt, nav svarīgi.

Kādu brīdi vēlāk Nu jau kaut ko var saprast, arī īsziņu izlasīju, pagrozījis telefonu un pāris reizes veicis pietuvināšanas/attālināšanas darbības. Būšu dzīvotājs. Laikam. Uz kādu laiku.