noskatījos Amēliju (reizi otro, bet tas netraucēja priecāties par viņu vēlreiz pēc pilnas programmas) un jau gandrīz tāds apgarots un pilns labām emocijām taisījos gulēt, bet tad sapratu, ka nakts ir visproduktīvākais (nu labi, raženākais) darba laiks, saģērbos un devos atpakaļ pie sava uzticamā drauga, kurš visu laiku bija klusi dūcis stūrītī...
pirkstiņi klabina melnos taustiņus, aiz stūra iešņācas "ūdensvāris", lampa ir pagriezta pret žalūzijām un sienu, radot patīkamu pustumsu...
ek, laikam biežāk jāskatās tādas labas filmas - pirms tam visa pēcpusdiena bija tāda... jutos miegains, īgns, galvsāpīgs un neapmierināts...
toties tagad gāzīšu kalnus šonakt, tā ja