Stāsts pirmais:
Brīvības ielas trotuārs ir plats. Nāk uz manu pusi puisis, streipuļodams pa visu trotuāra platumu, bet tā apņēmīgi. Galvu iedūris pret krūtīm, lieliem soļiem gāja uz priekšu. Bet pats amizantākais - vienā rokā viņam bija ziedi, kārtīgi ievīstīti papīrā, gatavi dāvināšanai. Un aiz viņa nāk cits puisis, acīmredzami skaidrā un acīmredzami vīpsnādams par mērķtiecīgo jaunieti, acīmredzami viņi nebija pazīstami.

Varbūt ziedi bija atraidīti un viņš devās uz Daugavu?

Stāsts otrais:
Autobuss apstājas pieturā, daži pasažieri izkāpj, daži iekāpj, durvis veras ciet, bet tajā brīdī pie tām piesteidzas kāda sieviete. Durvis atkal tiek atvērtas un iekšā iekāpj Viņa. Vienā rokā krūzīte (tā, it kā tur vēl būtu mazliet kafijas), otrā plaukstā, šķiet, paslēpta cigarete. Kājās čības, līdz acīm novilkta "spalvaina" kapuce. Pienāk pie konduktora, kur blakus stāvu es, un lēnām, uzsverot vārdus un ieturot pauzes, bet pietiekami apņēmīgi vaicā skaidrā krievu valodā:
-"Sakiet, lūdzu, vai viņš brauc uz Pļavniekiem." (Šis ir no tiem autobusiem, kuriem priekšgalā milzīgiem zaļiem burtiem rakstīts "Pļavnieki".)
-"Jā, brauc."
-"Brauc?"
-"Jā."
-"Sakiet, vai es varu aizbraukt bez maksas."
-"Nē, kāpiet ārā."
(Ieturot īpaši uzsvērtu pauzi) -"Vai Jūs ticat Dievam?"
(Konduktors kaut ko noburkšķ.) -"Kas tas vispār par jautājumu?"
(Seko kaut kāda īsa vārdu un skaņu apmaiņa, man liekas, ka konduktors pat centās iesaistīties tādā sakarīgā un strukturētā sarunā, un tad pienāk šova kulminācija.)
"Es esmu Nāve. Pie Jums ir atnākusi Nāve."
(Un šajā brīdī ar izteiksmīgu rokas žestu tiek noņemta kapuce, kas visu laiku sedza viņas acis, un es patiešām ticu, ka visi apkārtējie, kas to dzirdēja, ar lielu interesi vērās viņā, lai redzētu, vai tiešām notiek brīnums. Bet brīnums nenotika, tā bija pavisam parasta, es pat teiktu neglīta sieviete balinātiem matiem un dīvainu galvas formu. Brīdi pirms tam es biju ievērojis, ka viņai virs džempera ir piekarināts krusts, nepilnu sprīdi garš, un viņa pieķeras tam krustam un kaut ko stāsta.)
Konduktors stingrā balsī, ne mirkli neapjūkot, un nezaudējot savaldību: "Kāpiet ārā."
Un tad jau autobuss ir nobraucis to vienu pieturu, ārā ir jākāpj arī man, un tās divdesmit sekundes es stāvēju, jūtot, ka viņa stāv aiz manis, turas pie tās pašas stangas, kur es (dīvaini, viņai taču bija aizņemtas rokas pirms tam).

Varbūt viņa bija nomaldījusies no ierastā maršruta palāta-pīpētava?