Tātad man vidusskolā bija daži labi draugi. Puisis un meitene. Ar to džeku mēs kopā gāzām podus, es viņu pieradināju pie smēķēšanas (tb katru starpbrīdi vilku viņu pīpēt pat aukstākajās ziemās), kopā izmēģinājām laimi pāraugušu meiteņu copēšanā Vecrīgas bāros, nu un tā tālāk. Savukārt gadījums (nu, es gribēju teikt, gadījums vairāku gadu garumā) ar to meiteni būtu klasificējams kā klasisks nenoticis mīlasstāsts. Mums bija intelektuālie cīkstiņi (nu tipa, kurš vairāk un labāk zina) kopīgajās stundās (nu, tur angļu valodā un matemātikā, un vēl šur tur, bet citi priekšmeti man tik ļoti neinteresēja; vai arī es tagad neko neatceros) un mēs abi bieži bijām starp labākajiem labākie. Savulaik, pamatskolas pēdējās klasēs un vidusskolas pirmajās klasēs, mēs pat kopīgi mācījāmies kontroldarbiem (šeit būtiska piebilde: pie viņas mājās līdz vieniem, diviem, trijiem naktī) un gadījās, ka paliku pie viņas pa nakti, bet tur pat nebija nekādu domu par kaut kādu nakts romantikas turpinājumu, jo dzīvoklis jums ir jāiedomājas kā pats mazītiņākais dzīvoklītiņš, kādā jūs jelkad esat bijuši, plus vēl jāiedomājas, ka tajā divistabu dzīvoklītī mitinās arī māmiņa un vecmāmiņa. Plus vēl jāiedomājas, ka es esmu šausmīgi kautrīgs.

Bet tad notika kaut kas neticams - viņi abi sagāja kopā! Klases gudrākā meitene ar prātam neaptveramu runāšanas (vārīšanās) tempu un viens no klases lēnīgākajiem tusētājiem/pokujistiem. Un dzīvoja viņi mūžu laimīgi un sauca viņus par saskanīgāko pāri, jo tā tas arī bija. Viņi tik labi saskanēja viens ar otru, ka viņus pat sauca vienā vārdā, saliktenī, kas tika izveidots no viņu vārdiem - [konspirācijas nolūkos es šeit neminēšu to vārdu, man ļoti žēl par intrigas sagraušanu]. Imho, kopā viņi bija vairāk par gadu un, ziniet, vidusskolā tas krietni pārsniedz jelkādu ierasto "derīguma termiņu". Bet te man jāpiebilst, ka es nejutos greizsirdīgs, es priecājos par viņiem un mēs pavadījām kopā aizraujošus brīžus. Laikā, kad klases kolektīvisma gars tuvojās maksimumam, mēs kādos Jāņos, laikā, kad dažiem jau bija mašīnas, kopā ar kādiem padsmit "domubiedriem" (nesaprotu, kā vienā klasē var nolasīties tik daudz labi-kopā-sadzīvojošu cilvēku), devāmies road-trip'ā - mēs trīs braucām kopā tā džeka milzīgajā amerikāņu ševroletā (that's so eighties), citi brauca citās mašīnās - kopā bija apmēram četru auto karavāna. Tad mobilie bija vēl tikai dažiem un kaut kādā plašā lauku krustojumā mēs pēkšņi bijām pazaudējuši pārējos, bez īpašām cerībām uzminēt, pa kuru ceļu viņi ir aizbraukuši un vai vispār ir aizbraukuši. Tad nu tas mirklis man ir palicis atmiņā ar visīstāko (nu, manai sirdij tuvu) Jāņu atmosfēru - mēs izcēlām no bagāžnieka alus kasti (jā, es zinu, alkohols un cita apreibināšanās vairs nerullē, bet tas vienalga bija kruta), ķimeņu sieru un, tipiskajam Jāņu lietum gāžot, pārvācāmies uz ševroleta aizmugurējo sēdēkli (pirms tam mēs visi trīs bez problēmām bijām sasēdušies uz tā dīvāna, kur tipa paredzēts sēdēt vadītājam un viņa blakussēdētājam, no loģiski, ka nekādu problēmu trijatā sasēsties arī aizmugurē), iekārtojām šādu tādu pelnutrauku un ar kaut kādu insturmentu dalījām siera rituli. Tā nu mēs tur krietnu laika sprīdi pavadījām tādā Jāņu atmosfērā, mašīnu pat necenšoties nobraukt bik ārā no plašā krustojuma vidus, līdz no kaut kurienes uzradās viena no "kolēģu" mašīnām, kas strauji nobremzēja mums blakus, džeki kaut ko nokliedza un tādā pašā rallistu tempā aiznesās atpakaļ. Tā kā mēs visi trīs sēdējām aizmugurē, nekāds pakaļdzīšanās sprints mums nebūtu izdevies, tāpēc mēs tikai paraustijām plecus, pasmējāmies un turpinājām tusēt tālāk. Nu jā, tas laikam īsumā būtu viss tās Jāņu atmosfēras raksturošanai, jo vēlāk tie džeki neizbēgami uzradās vēlreiz, pastāstīja, ka viens no golfiņiem esot noplīsis uz kāda sānu ceļa, un mēs braucām viņiem nopakaļ, lai satiktos ar pārējiem.

Nu lūk, tagad jau sen tas laiks pagājis, kad viņi bija kopā, bet šonedēļ es viņus abus nejauši satiku uz Lāčplēša ielas. Ne jau kopā un ne jau vienā dienā.

Pirmdienas vakarā, steidzoties uz nejaušo tikšanos ar seniem nepazīstamiem draugiem, netālu no Krišjāņa Barona ielas es kādā pretimnācējā atpazinu to savu draugu. Mēs abi gājām tik ātri, ka brīdī, kad biju viņu domās atpazinis, viņš jau bija pagājis garām un man viņa vārds bija jāsauc no mugurpuses. Negribīgi vilkām nosalušās rokas ārā no cimdiem, lai veiktu vīrišķīgo rokasspiediena rituālu. Pārmijām dažus vārdus, norunājām, ka noteikti jāsarunā "kaut kas", kaut pavisam nekonkrēti tiešām arī sarunājām, un mēs abi aizsteidzām tālāk pretī citām nejaušībām.

Šovakar, pie zaļās gaismas ejot pāri Baznīcas ielai, es pretīmnākošajā meitenē saskatu kaut ko pazīstamu. Apmēram ielas vidū mēs izmainījāmies, divas sekundes desmitdaļas pirms tam mans "procesors" jau bija no manas atmiņas piemeklējis šim tēlam atbilstošo personību. Divus metrus tālāk es griezos apkārt, domās saucot viņas vārdu. Un jā, uzkāpusi uz trotuāra, arī viņa griežas apkārt un, lai gan vēl paiet dažas sekundes, līdz arī loģiskais saprāts ir apstiprinājis, ka es viņu patiešām pazīstu, es jau skaļi saucu viņas vārdu un eju viņai pretī. Sasveicināmies, viņa noņem kapuci un es redzu, ka viņai ir frizūra, kādu vēl nekad neesmu viņai redzējis. Netipiski sev, es neskopojos komplimentiem (kā es šo rakstu, es atceros, ka stundu pēc šīs tikšanās es saņēmu kritiku par to, ka citai mana mūža liktenīgajai sievietei nebiju pamanījis jaunas brilles), viņa patiešām labi izskatās. Pēc pāris minūšu aizrautīgas pļāpāšanas, mēs izdomājam, ka jāpaiet biški nostāk no ielas stūra, jo bīstami tuvu nogriežas busiņš/džips. Mēs daudz runājam un vēlāk es nožēloju, ka es runāju vairāk par viņu (tas mani tiešām izbrīna), jo gribas taču uzzināt, kā viņai klājas. Jā, tās pāris minūtes ielas malā bija viens no šīsdienas pozitīvākajiem un gaišākajiem momentiem. (Un es to pat nemēģināšu salīdzināt ar saņemto uzslavu no priekšnieces.)

Šeit prasās ievietot ieraksta beigas, vēl tikai piebilstot, ka Lāčplēša iela tiešām ir viena no manas dzīves aizraujošākajām vietām. Nu ok, ok, tagad es šo iepriekšējo teikumu pielīdzināšu ar to manu nesen kādā sapulcē izmesto frāzi (šeit nekonkretizēšu), par kuru lietuviešu kolēģis nolīdzināja mani, nosaucot to bezmazvai par demagoģiju, tāpēc, ka tā neko jaunu nepasaka. Kritika bija skarba (un es nebūt šeit neesmu pieminējis intonācijas tā kolēģa teiktajā vai vēl kādu kontekstu), bet pelnīta.

Ja iezīmētās ieraksta beigas varētu (atļautos) pielīdzināt Latvijas Padomju enciklopēdijas 10. sējumam, tad lūdzu iepazīstieties ar sējumu 10₁ - The End.

P.S. Eh, es tiešām ceru, ka jūs (es-lasītājs) būsiet pietiekami apķērīgi un man rindkopas nebūs jānumurē. Diemžēl es noraidu prasību pavietot šo zem kata, bez apelācijas tiesībām. Punkts.
Upd.: Pārdomāju un atkāpos no sava dzelžainā solījuma. Ar labunakti.

Jāpiezīmē, ka es šo ierakstu rakstu, sākot no pēdējās rindkopas; tb viņa/tā tapa pirmā, tad es nevarēju tālāk noformulēt un rakstīju jaunu pirmo rindkopu pirms tās; tad es nevarēju pabeigt arī to un sāku šo rindkopu. Bet tagad nākamā rindkopa būs tā, kas būs/ir tieši zem šīs rindkopas, ja? Bet varbūt nē, es pārdomāju - sākšu vēlreiz no sākuma, jo šis nav labs ieraksta sākums. Ierakstu ar šādu sākumu neviens nelasīs.

Aizvakar, steidzoties uz nejaušu tikšanos ar vēl nepazīstamiem cibiņiem, uzskrēju virsū

Šodien no darba braucām pa Lāčplēša ielas maģistrāli (ieskaitot tās turpinājumu), kaut ko tur runājām, un es atkal izvilku jaunu secinājumu par to, ka Lāčplēša iela ir viena zīmīga iela. Nu, nestāstīšu visas detaļas, kas manā dzīvē ir noritējušas uz tās ielas vai saistībā ar to, bet