Gribētos kā kādreiz [agrā] jaunībā, vidusskolas laikā, kad jau bija iestājusies atkarība no nikotīna un kad šausmīgi patika slēpt smēķēšanas paradumu no vecākiem, es mēdzu klusās vasaras naktīs vērt vaļā logu un kāpt ārā pīpēt. Nudien neatceros, vai tiešām kāpu ārā vai varbūt pīpēju pie loga (tādā gadījumā - kur man bija prāts?), varbūt es vienkārši tagad ģenerēju sev atmiņas, neatejot no kases. Atgriežoties pie sākotnējās domas, gribētu tagad izkāpt tāpat pa logu un doties nakts melnumā. Atgriežoties pie tās pašas tēmas, toreiz vidusskolas gados naktīs es arī mēdzu nikotīna abstinences iespaidā (nu, vai es izklausos pietiekami viņš-pats-nesaprot-ko-viņš-runā?) kājām doties kilometriem garos pārgājienos uz diennakts veikaliem, benzīntankiem pēc cigaretēm. Tādās naktīs arī vienmēr tika izlasīta tā niecīgā naudiņa, ko biju pamanījies iekrāt nebaltām dienām. Tā nauda vienmēr noderēja tieši tādos brīžos, kad nakts vidū šausmīgi sagribējās pīpēt.
Nu, atceraties?