Bet par darbu tomēr mazliet. Sajūsminos, cik daudz un cik praktiski šajā darbā tiek izmantota Skype komunikācija, gan iekšējā (birojs tāds diezgan virtuāls, lielākā daļa kolēģu izvēlējušies strādāt no mājām), gan ārējā, bet tad nu citāts no sarakstes ar kolēģi, kuru pirms vairākiem gadiem pazinu "korista" un "studiju biedra" lomās (atsaucoties uz pirmo rindkopu, ja kāds lasa selektīvi), citāts man iedeva pa pieri kā ar pannu:

es: jā, man kaut kā šitais uzdzen stresu :)
kolēģis: tas, ka tu tik akadēmiski un pareizi runā? jā, apgrūtinoši :D

(Nu, es pirms brīža biju uzrakstījis kaut ko tādu kā "Tev ir pie rokas šī teksta apjoma novērtējums?") Uzslava un kritika vienlaikus, aš gribējās par spīti sākt brīvi lamāties, lai pierādītu pretējo, bet tā vietā tikai iekritu nelielās pārdomās. Bet nu ar lamāšanos man ir tā, ka mēdzu to praktizēt, kad esmu viens (manuprāt), un tad nu šonedēļ vienurīt gadījās tā, ka steigšus aizvedu meitu uz dārziņu, eju ārā pa vārtiem un taustu kabatas un somu un secinu, ka maka-ta-nau (lasi: uz darbu netieku), un tad nu gan sulīgi nolamājos balsī, lai tai pašā mirklī pagrieztos un pamanītu turpat pie vārtiem stāvošu cita bērna tēvu. Papildu frustrācija gan neiestājās, jo es jau biju iegrimis savas muļķības apcerēšanā un uz-darba-braukšanas maršruta pārplānošanā.

Nu jā, un vakar satiku senos skolas laiku čomus, kas ar gadiem kļūst prātīgāki (mazliet prātīgāki), vecāki un jau pēc 2-3 aliem ir gatavi doties mājās, nevis laužas bujānīt līdz rītam, kā agrāk būtu darījuši — tas gan neizslēdz, ka daži un dažreiz podus gāž tāpat kā senos laikos, lai atceramies vasaras vidū notikušo klases salidojumu, par kuru es jau toreiz rakstīju, ka pēc tam vēl veselu nedēļu klases meilinglistē notika diskusijas par vakara "filmas" restaurēšanu.

Ar labunakti.