2. sērija. 2010. gada 08. novembris, plkst. 21:20, Rīga. Esmu pavadījis pēcpusdienu pārdomās par spiega dzīvi, vienlaikus turpinot savu ikdienišķo dzīvi tā, it kā no malas nekas nebūtu redzams. Veicu darba pienākumus bez pārcenšanās, ikdienišķajā apjomā slaistoties pa internetu, vēlāk tikpat ikdienišķi ejot iepirkties savā ikdienišķajā apģērbā, lai neizlēktu no pelēkās masas — spilgti oranžā slēpotāju jakā, sarkanā keponā un ar nedēļu neskūtu bārdu. Dienas laikā esmu apdomājis pamatprasības, kas nepieciešamas, lai veiktu novērtējumu, cik viegli ir būt superaģentam. Procesā radušies jautājumi, piemēram, vai nepieciešams pašam kļūt par superaģentu, lai varētu to novērtēt, vai arī pietiek ar iejušanos spiega kostīmā mājas apstākļos. Novērtējuma rezultāts: nesalīdzināmi vienkāršāks ir otrais variants, jo praktisku iemeslu dēļ būtu grūti līdz noteiktajam termiņam (10.11.2010., plkst. 12:00) kļūt un būt par superaģentu, lai to vēl paspētu arī pierakstīt. Nākamais apsveramais jautājums — vai šobrīd tekstuālā formātā nav atklāts pārāk daudz informācijas par autora (ne)informētību par superaģenta esamības vieglumu. Over and out, Rodžer Mūr.
3. sērija. 2010. gada 08. novembris, plkst. 22:51, Rīga. Džeimsa Bonda pētnieks ir secinājis, ka grūti būt radošam, izmantojot sidru kā radošuma katalizatoru. Īsti superaģenti dzer Martini, sakratītu, nemaisītu.
4. sērija. 2010. gada 09. novembris, plkst. 11:05, Rīga. Superaģentu pētnieks ir nepacietīgs. Darbadienas laikā *nav viegli* apvienot tiešā ikdienas darba pienākumus ar superaģentu dzīves pētīšanu, lai to nepamanītu priekšniecība.
5. sērija. 2010. gada 09. novembris, plkst. 21:31, Rīga. Šī vakara atslēgvārds ir "gadžeti". Superaģenta (un katra puišeļa) sapnis ir jaunāko gadžetu pielietošana ikvienā misijā. Iespējams, viena no interesantākajām Džeimsa Bonda filmu daļām ir vieta, kur MI6 birojā aģents 007 tiek iepazīstināts ar nākamajā misijā izmantojamiem gadžetiem (pildspalvām, kuros paslēpts šaujamierocis, BMW hibrīdauto, utml.). Savādi gan, ka aģents tiek iepazīstināts ar tieši tādiem gadžetiem, kam noteikti atrodams pielietojums filmas gaitā. Bet tas tā. Īsti vīri vienmēr atrod pielietojumu savam gadžetam.
Lai noskaidrotu, vai viegli būt superaģentam, kuram ikdienā nākas pielietot tik dažādus gadžetus, jūsu padevīgais pētnieks jau otro vakaru velta britu TV kanāla Pieci gadžetu šova "Gadžetu šovs" izpētei. Secinājums: gadžeti ir šausmīgi aizraujoši, un varbūt nav viegli atrast pielietojumu visiem gadžetiem, kurus MI6 jums laipni piegādā nākamajām misijām, tomēr tas ir šausmīgi aizraujoši. Sēriju noslēdzam ar īsu reklāmpauzi, kuras laikā īsti superaģenti iemaisa Martini kādai no skaistajām Bonda meitenēm.
6. sērija. 2010. gada 09. novembris, plkst. 22:30, Rīga. Bonds, Džeimss Bonds un sievietes. Man nav plašu komentāru, jo praktiskai izpētei neatlika laika/iespēju. Zināms, ka Bonda meitenes dalās labajās un sliktajās. Saprotams, ka superaģentam jābūt izcilā formā, lai ik dienas viņas apšarmētu un apmierinātu.
7. sērija. 2010. gada 09. novembris, plkst. 23:02, Rīga. Superaģentoloģija *nav viegla*, pētnieks ir noguris un ir pievērsies "Gadžetu šova" populārzinātniskajam gadžetu pasaules pētījumam.
Sezonas fināls, 8. sērija. 2010. gada 09. novembris, plkst. 23:51, Rīga. Mājas apstākļos būt par vientuļo superaģentu nav nemaz tik grūti, nepieciešamas iemaņas galdniecībā, lai grāmatplauktā iebūvētu slepenās durvis uz slepeno servertelpu. Iespējams, pats grūtākais superaģenta 007 uzdevums — izvilkt pusgadsimtu šajā nežēlīgajā darbā. No 1962. gada, kad iznāca pirmā Bondiādes filma "Daktaras Ne" un kad superaģentam Šonam Konerijam bija 32 gadi, līdz pat šai baltai dienai aģentam 007 ir bijuši regulāri uzdevumi tēvzemes labā. Un lai visu šo Martini un sieviešu daudzumu spētu izturēt, tur tiešām jābūt iekšā. Vai viegli? Nē. Toties aizraujoši.
Ja ar to vēl nav pietiekami atbildēts uz jautājumu "vai viegli?", piedāvāju stāstu iz dzīves.
Tas notika pirms pāris gadiem, ziemā, dažus mēnešus pirms meitas piedzimšanas (šis apstāklis spēlēja būtisku lomu dažu pārgalvīgu lēmumu pieņemšanā). Kādu vakaru nolēmām doties nelielā izbraucienā, pafotografēt naksnīgo Rīgu, uzēst kādā naksnīgā ēstuvē un tamlīdzīgi izklaidēties. Turp šurp, līdz nonācām Mīlgrāvja rajonā. Piestājam uz Ezera ielas pie dažiem ostas termināļiem ielas pusē, pafotografējam. Garām pabrauc kāds auto. Pabraucam tālāk, piestājot Mīlgrāvja kanāla malā gandrīz zem Jaunciema gatves tilta pār kanālu. Pļāpājam par šo un to, līdz minētais auto atkal pabrauc garām, apgriežas un piebrauc cieši mums priekšā, tā, ka abu automašīnu purngali gandrīz saduras. Pa otra auto blakussēdētāja durvīm izveļas kāds manāmi iereibis vīrs un par kaut ko dusmīgs acīmredzami nāk mūs iespaidot. Pārbaudu, vai durvis aizslēgtas (ir, ir bijuši Rīgā man gadījumi, kad kāds šādi mēģina iekļūt automašīnā). Pabraucu atpakaļgaitā, viņš neatkāpjas. Nolēmis neizaicināt likteni un neapdraudēt topošās māmiņas labklājību, bez liekas vilcināšanās apbraucu iereibušo vīru un strauji dodos prom, nekautrējoties pārsniegt atļauto ātrumu. Pēc īsa brīža atpakaļskata spogulī redzu, ka minētais auto seko un strauji tuvojas. Palielinu ātrumu, uz tukšās ielas drīz vien sasniegdams 100 km/h, pie Ezera ielas pārbrauktuves piebremzēju, bet otrs auto turpina neatlaidīgi sekot.
Satraukums milzīgs, ar vienu roku padodu sievai telefonu, lai zvana netālu dzīvojošajam draugam, kurš gan neatbild. Tagad, godīgi sakot, vairs neatceros, vai zvanījām arī policijai, bet nu ar gadiem man zūd ticība Latvijas policijai, ka tā vēlētos palīdzēt, kad tas tiešām ir vajadzīgs.
Uz līkumotās Tvaika ielas trakais brauciens turpinās. Brīžiem nākas veikt papildu manevrus, kad otrs auto mēģina apdzīt. Kādā brīdī pašam nākas apdzīt kādu mierīgo "civiliedzīvotāju", to pašu dara trakais sekotājs un vienā brīdī ir man blakus, bet es strauji dodu pa bremzēm, nobraucot ceļmalā, mirkli vēlāk, kad mierīgais, nejaušais garāmbraucējs ir garām, metu auto riņķī un braucu pretējā virzienā, iegriežoties kādā no šķērsielām, lai pēc maza brīža nogrieztos citā šķērsielā. Tai pašā mirklī izslēdzis visus lukturus, arī gabarītus, vēl gabalu ripinos, līdz piestāju ielas malā starp citām automašīnām (tur vairs nav rūpnieciskā apbūve, bet gan dzīvojamais rajons). Labu brīdi stāvējām, turot ieslēgtu auto dzinēju, neturot kāju uz bremžu pedāļa, lai lieki nepiesaistītu uzmanību ar bremžu gaismām. Pēc neilga brīža spogulī redzēju pabraucam garām kādu auto, to jau vairs neviens nevarēja pateikt, vai tie bija tie paši trakie braucēji, vai kāds cits.
Ar milzīgu satraukumu braucām mājās, bet šis pasākums turpmāk ieguva kodēto apzīmējumu "braucām pafotografēt kuģīšus".
Jau tajā pašā vakarā iedomājos, ka tam varēja būt saistība ar 2 dienas iepriekš Sarkandaugavā notikušu noziegumu, kur gaišā dienas laikā daudzdzīvokļu mājas pagalmā tika nošauts vīrietis. Varbūt tie bija kādi teksasas reindžeri, kas mēģināja uz savu roku atrast vainīgos, ķemmējot rajonu un meklējot aizdomīgus naksnīgos braucējus. Varbūt tie bija vienkārši piedzērušies huligāni (bet viņu šoferis bija pietiekami skaidrā, lai spētu braukt ātri, agresīvi un nekļūdīgi).
Tāds nu mums bija patiess piedzīvojums ar action filmu elementiem. Neapšaubāmi aizraujoši, tomēr nervus kutinoši. Nezinu, kāds būtu bijis "pareizais" risinājums, lai neviens neciestu.
Vai viegli? Joprojām nē.
-----------
Pārpublicēts
ventilatora astotdaļfinālam iesniegtais ieraksts.