Fri, Jan. 14th, 2011, 11:23 pm
[info]pzrk: 1991

1991. gada janvārī es gāju trešajā klasē, un neko daudz es barikāžu pasākumos nepiedalījos, līdz ar to lielākoties manas atmiņas veidojušās no tolaik un vēlākos gados redzētajiem TV sižetiem. Turklāt visas atmiņas ir tikai tādi uzplaiksnījumi:

Mans tēvs un vectēvs devās uz barikādēm, bet neatceros, kur tieši viņi bija. Ar mammu sēdējām mājās pie TV ekrāniem (māsa un brālis bija vēl jaunāki un neinteresējās par TV rādīto), atceros, ka mamma visu to laiku bija ļoti satraukusies, vēl nesen viņa stāstīja, ka arī uz Mežaparka demonstrāciju viņai bija bail braukt, milzīgo ļaužu masu dēļ. Atceros, ka televīziju bija ļoti interesanti skatīties, tur nemitīgi bija jaunumi, tiešraides notika nevis no studijām, bet no kādām vienkāršākām telpām, pārraides laikā ziņas mainījās un tika papildinātas pa minūtēm. Šausminošākais bija apšaude pie Iekšlietu minstrijas un Bastejkalnā, Andra Slapiņa un Gvido Zvaigznes nošaušana ("Veči, nākiet palīgā, Gvidis ievainots").

Mana tēva brālēnam tolaik bija ap 20 un, cik zinu, viņš gan pamanījās būt notikumu epicentrā. Atceros viņa stāstu, ka esot bijis uz radio mājas jumta (vai balkona, kas tur pie paša jumta). Pats no Aizputes, viņš nakšņoja laikam pie mums.

Roberts Mūrnieks, ko nošāva pie Vecmīlgrāvja tilta, šķiet, bija no mūsu rajona, vismaz viņa vecāki dzīvoja turpat netālu, un tā miglaini atceros bēru procesiju gar mūsu mājām uz Mārupes kapiem.

Uz barikādēm tomēr bijām aizbraukuši un gaišā dienas laikā izstaigājām daļu Vecrīgas. Atceros ugunskurus un cilvēku bariņus ap tiem. Atceros CNN tiešraidi no satelīta kaut kur ārā pie tagadējā Ministru Kabineta ēkas. (Tolaik tak Ministru Padome tur neatradās, ne?)

Atceros, ka arī pēc janvāra, kad barikāžu laiks pierima, vēl aizvien daudzviet Rīgā saglabājās barikāžu minimums stratēģiski svarīgās vietās, piemēram, ap Saeimu. (Vai tik nebija tā, ka vēl pāris gadus tie betona bloki tur nostāvēja? Bet ļoti iespējams, ka maldos.)

Neskatoties uz to, ka biju vēl bērns, barikāžu laiks man ir palicis atmiņā kā ļoti emocionāls laiks, arī es jutu TO tautas vienotību, tās emocijas (protams, tolaik nevarēju tās saprast).

Vēl es spilgti atceros 1990. gada 4. maiju — biju mājās un vēsturiskā sēde skanēja pa radio. Neko daudz es nesapratu par cēloņiem vai sekām, bet uztvēru to pacilātību. Šīs pārraides kulminācija mani tā saviļņoja, ka aizmuku uz savu istabu un slepus nobirdināju saviļņojuma asaru.

P.S. Augusta puču vispār nepamanīju, mēs bijām dejošanas nometnē Kurzemē, tālu prom no Rīgas un pilnīgā informācijas vakuumā.

From:
Username:
Password:
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Subject:
No HTML allowed in subject
  
Message:

Notice! This user has turned on the option that logs IP addresses of anonymous posters.