Nu ko, negaidījāt?!

Palūrēju savā cibā, izskatās, ka es neesmu neko rakstījis kopš pārvākšanās atpakaļ uz Rīgu. Pārbaudes laiks gandrīz izturēts.

Vārdsakot, tāda diena (subj.). Pa ilgiem laikiem tā ir arī pagadījusies tāda, ka sēžu pie datora (un nav jāstrādā vai kas cits jādara). Vispār gandrīz sāku saprast cilvēkus, kas nav sociālajos tīklos, sāku saprast cilvēkus, kas internetu tikpat kā nelieto. Kopš nomainīju darbu jūnijā/jūlijā, esmu pat pārsteigts, cik maz ir laika blēņu darīšanai; izrādās, ka salīdzinoši efektīvi organizētā globālā uzņēmumā nav laika gurķoties, sēdēt internetā (reditā, jūtūbē, cibā, feisbukā, jū neim it, in no particular order), īstenībā pat ir nogrieztas visas tādas blēņu lapas un īstenībā pat nav motivācijas "nedarīt neko". Akdievs, cik daudz laika tika izmests vējā iepriekšējo 5 gadu laikā, nedarot neko (resp., izdarot to darbu, kas prasīts, un tad arī to izdarot ar aizsietām acīm un kreisās kājas mazo pirkstiņu, resp., bez īpašas piepūles). Tas arī atspoguļojas apgrozījuma ciparos, kurus, protams, skaļi nedrīkstu saukt.

Dzīve ir arī apmetusi pāris kūleņus (kukerpallid) sāņus, pa kreisi un pa labi arī citās nozarēs, joprojām ir diezgan interesanti dzīvot šajā lielpilsētā, joprojām nav apnicis no rītiem ceļā pavadīt stundu desmit; nu labi, tas ir tad, ja iesaistītās personas vēlu ceļas un vēlu iziet no mājām, tad gan ceļš mājas-dārziņš-darbs prasa to pašu stundu vai stundu desmit, bet ir ok. Esmu iemanījies pa ceļam klausīties podkāstus (podraides), ir interesanti.

Es zinu, ka ir cilvēki, kas ir informēti par manu interesi Eiropas virzienā, paldies par apjautāšanos, process ir kustībā, bet man ir lielas šaubas, vai esmu izturējis igauņu valodas pārbaudījumu (perse, kurat! es centos!). Ha, bet šai sakarā un Latvijas sabiedrībā aktuālajā tikumības/Krievijas propagandas kontekstā bija smieklīgs ironisks piemērs. Vārdsakot, sēžu es viss tāds nopietns un koncentrējies, un igauņu valodas prasmju pārbaudījumā ar analītiskiem nolūkiem lasu kaut kādu rakstu par igauņu attieksmi pret eiro ieviešanu un dzīvi pēc tam, un tur tai rakstā sastopu uzjautrinošu necenzētu izteicienu "sõber sõpra p***e koorib" (tieši tā ar zvaigznītēm arī bija pierakstīts Europas dokumentā), un man tur prasa, kā es to izprotu, haha!

Es pēc tam vēl n nedēļas esmu par to domājis, esmu aprunājies ar darbā mītošajiem igauņu lingvistiem (kas runā latviski ar mīļi igaunisku akcentu), kas tapa tikpat aizdomājušies un vēlāk iesniedza man savas pārdomas. Vārdsakot, nav īsti skaidrs, ko tas teiciens nozīmē un kā tas ir domāts, bet burtiskā nozīme ir apmēram "draugs draugam dirsu plēš" (bļāviens, šis tulkojums labi iet kopā ar igaunisko, kā man tas agrāk neienāca prātā, laikam pārāk tikumīgs esmu).

Bet, ja nopietni, esmu ļoti nopietns šai tikumības sakarā. Esmu pilnībā pārliecināts, ka tā ir Krievijas propaganda, kas ir ļoti efektīvi iematerializējusies Latvijas sabiedrībā, un no tās vajag tikt vaļā. Nepārprotiet, lūdzu, es pēdējā gada laikā esmu ieguvis vairākus jaunus draugus, kam varētu piedēvēt krievvalodīgu audzināšanu, bet tie visi ir tik lieliski cilvēki... (Saprotu, ka rakstīts teksts vienmēr jāprecizē.) (Doma ir tāda, ka valoda, kurā Tu sarunājies, neko nenozīmē.)

Un vispār es jūtos tā, ka mani četri gadi Igaunijā ir bijuši kā četri mācību gadi (ja gribas, var nosaukt par dzīves skolu, dzīves universitāti), kur es esmu ļoti labi iepazinis, ko nozīmē integrācija, ko nozīmē dzīve kā minoritāšu kultūras pārstāvim. Man par to gribas stāstīt vairāk, biežāk, plašāk, parasti nesanāk klausītāji.

Šobrīd pietiks, internetā nepienākas vairāk rakstīt.