Drīz mēs runāt nominatīvs un nenoteiksme. Bet tas nekas, viss saprast:

Šodien žurnālā "Izklaide" varat lasīt @Aija_Andrejeva pārdomas par Baibiņas lomu, bet @Dailesteatris viņu varēs redzēt jau šovakar!

https://twitter.com/Liepajasteatris/status/236021430553300993

Atbraucu mājās. Atvaļinājums godam piepildīts, lai gan ne tuvu neizdevās īstenot visu plānoto. Lielos vilcienos:
* pašapliecinājos, vienā dienā (10 h) ar velosipēdu nobraucot ap 165-170 km no Tartu līdz Võsu (Igaunijas ziemeļu piekrastes kūrortpilsēta Lahemā nac. parkā). Viegli nebija, bet nebija arī tik grūti, kā biju gaidījis, un pēc finiša bijām gatavi sākt plānot par kārtu garāku braucienu nākamajā vasarā. Sekojiet jaunumiem!
* paviesojos radu salidojumā, pabradāju pa senču takām un pavēroju kapakmeņus aizaugušās kapsētās Kurzemē;
* ne bez piedzīvojumiem biju kāzās (ne savās), šie iespaidi vēl jānosēdina un jāapdomā;
* diezgan veiksmīgi izvairījos no sēdēšanas pie datora, interneta lietošanas un darba lietu kārtošanas atvaļinājuma laikā.

Bija labi. Rīt darbadiena.

Nekur vēl neesmu izbraucis, stūķēju iekšā paiku, bet vispār gribēju atzīmēties, ka esmu nonācis stadijā, kad vislabāk garšo paša taisītā kafija. (Ņam, ņam.)

Godīgi sakot, man nav īsti nojausmas, kas no tā sanāks, bet lielākoties esmu visu izdarījis, tagad atliek gaidīt rezultātu (vai arī aprakstīt to Cibai, lai Cibas kolektīvais saprāts to pastāsta jau laicīgi).

Rītdienas garajam velobraucienam gatavojamies, pēc cīņubiedra receptes sagatavojot lielu daudzumu makaronu. Problēma tāda, ka cīņubiedrs nav klāt, līdz ar to es pirts apstākļos (karsti! mitrs!) eksperimentēju pats ar receptes dotajiem.

Savārīju divas pakas ar spageti lielā katlā. Biju visu gandrīz sabāzis katlā, kad sapratu, ka vietas tur ir par maz. Bet nu nekas, izdevās visu tur sastumt.

Tikmēr uzsildīju cepeškrāsni, atvēru olīvu bundžu un sakūlu divas jēlas olas.

Kad makaroni bija savārījušies, nokāsu ūdeni un pārkrāmēju tos cepamajā veidnē. Kā jau tas bija normāli paredzams, makaronu daudzums pārsniedza veidnes tilpumu, bet arī tas nekas.

Iemaisīju olīves, pārlēju ar olu, iestūmu krāsnī. Tagad cepas.

Kas no tā visa sanāks? Kā to pārvietot līdzi?

Cīņubiedrs bija pārliecināts, ka konsistence būšot tāda, ka to varēšot ēst bezmaz nenokāpjot no riteņa. Hmm.

(Turpinot ceļojumu vilcienā.) Ja pirms 7 gadiem, 2005. gada pavasarī, es mēnesi padzīvoju dzīvesvietā bez pastāvīgā interneta pieslēgšanas iespējām un toreiz no A līdz Z apguvu tālaika mobilā telefona iespējas pārtapt par datu pārraides modemu (un nākamajā mēnesī priecīgi apguvu iespēju aplūkot ap 60 Ls rēķinu), tad tagad, 2012. gada vasarā, varu salīdzināt tehnoloģiju lēcienu uz priekšu. Vairs nekādu mudīšanos pa telefona setingiem un Bluetooth (vai alternatīvi — infrasarkanajiem) savienojumiem, daži klikšķi un androīdtelefons ir pārtapis par mobilo AP, datorā tikai izvēlies jaunizveidoto bezvadu tīklu (un ieraksti paroli, protams). Vārdsakot, viss kā pa diedziņu. Lai gan reizēm tālaika modemu pieslēguma veidošanas "mūzika" skan ausīs pati no sevis. Atmiņas un asociācijas.

P.S. Un tas, protams, tagad notiek IT lielvalstī.

It kā sācies atvaļinājums, vēl neko būtisku neesmu izdarījis, tikai atbraucis uz Rīgu, ar māsas līgavaiņa "partiju" esmu teju visu sestdienu pavadījis reibumā un autobusā, tagad varētu uzskatīt, ka esmu sācis ceļu uz Igaunijas ziemeļiem, esmu iesēdies vilcienā un tūlīt šķērsošu Rīgas robežu, šovakar vēl jāsaremontē velo, lai rīt no rīta startētu uz Lahemaa "pludmali".

Jā, vispār neesmu apmierināts ar velodarbnīcas darbu, aizbraucu turp ar tukšu riepu (precizēšu — aizstūmu), šie riepu nomainīja, bet mājupceļā sapratu, ka līdz ar riepas maiņu šie ir uztaisījuši tādu astotnieku, ka nav iespējams pabraukt, astotnieks tāds, ka pakaļu nevar uz sēdekļa noturēt, krata kā mežonīgs zirgs. Aizbraucu vēlreiz, šie it kā remontēja, bet pa vidu vēl pukojās, tipa, cik ilgi man tas disks ir (paši uzlika jaunu pirms pusotra mēneša), neko daudz nevarot izdarīt. Braucu prom, vēl joprojām nedaudz vibrēja, vārdsakot, pēc remonta sliktākā stāvoklī kā pirms tā. Nākamais pārsteigums bija, braucot lejā ielejā — gandrīz sētā ietriecos, jo aizmugurējās bremzes vairs nestrādāja, tikai skaļi kauca, čikstot pret disku. Tā visa rezultātā meklēšu jaunu servisa provaideri.

Ieraksts noslēgts plkst. 13:48, iepostēšu sazin kad vakarā.

A man pofig, ka ar visiem logiem vaļā ir karsti, man patīk tādas naktis (un dienas). Pēc 9 gadiem pārvākšos uz tām "siltajām zemēm", ja līdz tam laikam klimats nebūs... ehm... mainījies, ja gribam to tā pieklājīgi pateikt.

Nepietika ar to, ka no rīta spēcīgi sasveicinājos ar stabu, vakarā izrādījās, ka riepā caurums. Bet nekas, es nepadošos, pirmdien ripināšos tālu prom no datora un internetiem. :)

Secināju, ka esmu gatavs atvaļinājuma velobraucienam — ja pirms gada, kad braucām uz Sāmsalu, pāris dienas pirms tam uztaisīju lidojumu pāri stūrei, tad šodien normāli atsitu roku pret stabu. Biju labi ieskrējies pa ietvi, lai uzlektu uz ielas un iekļautos auto plūsmā, pacēlu roku, lai parādītu manevru... un nepamanīju stabu. Lauzts laikam jau nav, bet nu sāpju šoks bija labs.

Sasodītais Endomondo atkal neko nav reģistrējis, nekādu precīzu datu man nav, ar kādu ātrumu es to roku atsitu pret stabu, bet, spriežot pēc tā, ka biju labi ieskrējies, lai iekļautos auto plūsmā, kas tai vietā starp luksoforiem varētu būt ap 40 km/h, turklāt iela iet mazliet lejup no kalna, lēšu, ka mans ātrums bija vismaz 25 km/h. Grūti pateikt, jo tur ietve nelīdzena un jāmanevrē starp stabiem, kurus acīmredzot jau biju sācis uztvert par organisku vides sastāvdaļu nevis apbraucamu šķērsli.

Ok, kaučsērferu uznemšana var būt arī nogurdinoša (ja to dara mazliet nepārdomāti, uzņemot gandrīz visus pēc kārtas), bet ir arī pozitīvā puse — atbrauca vakar dažas vācu velotūristes un pa šīm pāris dienām, klīstot pa viduslaiku Hanzas dienu festivāla pasākumiem, atrodot aizvien jaunas feinas vietas šai pašā vecajā pilsētā un pārrunājot ceļošanas maršrutus un mērķus, nu man ir āķis lūpā. Esmu gandrīz gatavs arī īsajā un turpat jau piepildītajā atvaļinājumā doties velobraucienā. Skaitu dienas līdz atvaļinājuma sākumam. :)

Ja par aktuālo, sveiciens Cibai un visiem cibiņiem 10 gadu jubilejā!

MAS dati:
Izveidots: 2003-02-04 14:47:16
Žurnāla ieraksti: 2457
Nopūtas: izdvestas: 11 633 – saņemtas: 12 408

Ar tēmu (it kā) nesaistīti:
Gandrīz dienas joks: psihiatriskajā klīnikā ieviesuši "happy hour".

Principā... apdomāju un nonācu pie domas, ka informatīvā portāla Sviesta Ciba 10-gadu jubilejas vīkendu varētu atzīmēt pie interneta, trīs dienas neatejot no klaviatūras un atceroties kopīgi gāztus podus, nokoļītas cibiņas, škandālus un īpašus dzēšanās brīžus.

Sāksim.

Piemēram. Šovakar kāds aizskarts jaunietis izmeta nicīgu frāzi, ko varētu populārzinātniski interpretēt, ka pajautaa attīstības vēsture nav nekas īpašs. Bet. Tak jau pajautaa pirmsākumos bija kašķi, strīdi un sazin kas vēl. Kopienu uztaisīja jerrym un tur panesās strauja popularitāte un intensīvi strīdi, kā rezultātā jerrym pompozi pameta cibu. Kāds atceras vairāk?

Upd.: Lūk, pajautaa pirmie ieraksti.

http://klab.lv/users/watt/2002/07/22/

Papildināts gandrīz stundu vēlāk:
Vispār šai sakarā gribēju teikt — pirms dažām dienām lasīju rakstu par visādām pasaules mēroga vietnēm (un interneta kompānijām), kas ir bijušas popularitātes zenītā un kaut ko sačakarējušas un pazudušas no skatuves. Bet re, Ciba darbojas vēl pēc 10 gadiem. Par to arī iedzersim! Cheers!

P.S. Derētu jau gan kādu svinīgo pasākumu šai sakarā, bet man rādās, ka bez orgkomitejas to nenoorganizēt. Būtu ziema, varētu uz Daugavas ledus uztaisīt milzu uzrakstu "Sviesta Cibai 10", bet ko ta vasarā...

Svarīgs jautājums pirmdienas pēcpusdienai.

Poll #19120 met > ķer > met > ķer
Open to: All, results viewable to: All

Vai tev patīk mētāt bumbiņu (u.tml. priekšmetus) pret sienu?

Vakar vakarā viena ļoti simpātiska meitene, pie kuras es varētu bulciņas pirkt kaut trīsreiz dienā, ja vien dzīvotu Rīgā, nepieņēma bankas karti (jo kase jau esot slēgta), bet tā vietā ļāva man tikt pie bulciņām par "visu, kas man ir", jo viņi tāpat tās bulciņas norakstītu. Aizkustināts, par 33 santīmiem tiku pie garšīgām maizītēm un laba garastāvokļa. Ak.

Ne bez piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem, kā piemēram ar taksometru, kas plkst. 6.03 aizbrauc no pagalma mūs nesagaidījis, tam sekojot telefona [nejaušai] sašķaidīšanai pret zemi, tam sekojot plaša mēroga kampaņai, autobusā izkarojot savas sēdvietas, esam ceļā.

Zupas ēdājs vakar pacienāja ar garšīgu džeza video: lielā resnā vista.

Labrīt!

Tas, protams, bija ļoti prātīgi (pēdiņās) — desmit stundas pirms izbraukšanas uz Rīgu savārīt milzīgu katlu ar zupu. Bet, nu, zvans draugam, lai brauc glābt ēst. (Te es ērti atsaukšos uz iepriekš rakstīto par šādām un līdzīgām sociālām funkcijām, hehe.)

Re, vēl nebūs pagājis ne gads kopš ierašanās, kad būšu jau/beidzot atradis pilsētas [neoficiālās] (?) himnas vārdus, atliek tikai iemācīties no galvas. (Melodija jau lipīga gan.) Citādi gadās tādi brīži, kad vari tikai muļķīgi smaidīt, kā tas gadījās vienā izlaidumā, kur mēs ar kori performējām un tad uz beigām spontāni visi sāka vilkt pilsētas himnu.

Un vēl, meklējot vārdus, atradu pašvaldības mājaslapā info, kādas melodijas un cikos tiek katru dienu atskaņotas rātsnama zvanu tornī, tagad vasarā divreiz dienā skan šis pats Tartu maršs, toties 6. decembrī pats Sibēliussss skanēs no torņa.

* Skaistākā pilsēta Igaunijā ir Tartu.

Mani fascinē akustika šai pilsētā. Itin bieži savā pagalmā dzirdu vilcienu taures, lai gan tuvākais dzelzceļš ir ielejas otrā pusē, un es vēl neesmu izdomājis, no kurienes tieši nāk tās taurēšanas skaņas, bet, iespējams, tās skan, tuvojoties Tallinas šosejas pārbrauktuvei, kas no mana pagalma stūra ir taisnā līnijā kādu 3-4 km attālumā (atkārtošos, ielejas otrā pusē), un, iespējams, skaņa ceļo pa spraugu māju starpā pagalma otrā pusē (jūs vēl spējat izsekot aprakstam?).

Šovakar akurāt plkst. vienpadsmitos pagalmā sadzirdēju arī baznīcas zvana skaņas, un atkal sāku domāt, kura tad ir tā baznīca, kuru te var dzirdēt. Varbūt Pēterbaznīca (šai upes pusē), varbūt Jāņa baznīca (vecpilsētā ielejā, otrā upes pusē) un šai gadījumā skaņas izplatībā gan savu lomu varētu spēlēt ielejas "sienas". Fascinējoši.

Ir arī priecīgākas lietas, par ko padomāt — kā kontrolfrīkam kāzu dienā sagādāt pārsteigumu, par kuru tas neko nenojauš līdz pēdējam brīdim. Detaļās nevar publiski stāstīt (neesmu drošs, vai nejauši nav info noplūdes tai virzienā), bet ietver grandioza* mēroga loģistikas problēmas, cilvēku masu** pārvietošanu un pabarošanu.

* es te mazliet pārspīlēju
** atkal mazliet pārspīlēju