Neko daudz nezinu par to Auroru, kuru jūs te pēdējā laikā apdziedat, bet šodien uzzināju, ka viens no viņiem ir man radinieks. Aiz kājas pievilkts gan ir, bet tomēr — likumīgs radinieks. Ačgārnā svarīguma secībā tam jāpiebilst, ka par to uzzināju, viesojoties pie cita, miesīga radinieka, kas nesen ieradies priecēt mūs visus šai saulē.

Viens no 100 iemesliem, kuru es tūlīt tikpat eleganti aiz kājas pievilkšu pārējam sarakstam par iemesliem, ka'pēc man patīk dzīvot šeit, tagad, kad esmu iegādājis auto un beidzot savedis to tehniskā kārtībā (publiska pateicība iziet manam tēvam par atbalstu), es šodien braucu mājup no Rīgas un domāju, forši, tagad varēšu laimīgs braukāt starp Rīgu/Latviju un Tartu. Vārdsakot, iemesls: man tak patīk braukt.

Drīz varētu meitai mācīt braukt pa kādām lauku pļavām, lai tak aug īsta tēvameita. Tas tā, vēl ir laiks, bet lai tik sāk. Tikmēr viņa rosina tēvā lepnumu, mācoties lasīt un rakstīt, skaitīt un rēķināt, un augot par bilingvālu cilvēku.

Atgriežoties pie otrā punkta un turpinot aiz matiem pievilkt lietas pēc saviem ieskatiem, ielēju sev glāzītē/krūzītē pārpalikumus no Halovīna pasākuma dzērieniem — biju ietrāpījies tematiskā pasākumā, igauņiem, kā zināms, ņabi sauc par viin, līdz ar to Haloviin pasākuma tēma tika modificēta uz (pipra)viin, un tad nu panesās. Starp citu, lūk, tematiska bilde ar jūsu padevīgo kalpu:
( bilde )

Oriģināli es biju pasākumā ieradies bez tās Dārta Veidera maskas, tik tādā kraukļa tērpā, bet nu pasākuma gaitā... Jā un, protams, ievērtējiet igauniski lielisko humoru uz tāfeles pasākuma namatēvumāšu dzīvoklī — kur nu vēl igauniskāk pajokot par krievu valodu?

Vai man ir vēl kas sakāms? Domāju, ka ir. Ielejiet sev, izejiet varbūt uzpīpēt, pēc starpbrīža sekos turpinājums.

Bāc, izrādās, ka esmu atkal pārvācies. (Sveiciens jaunajā gadā, starp citu!)

Kārtoju es te pēdējā laikā visādas padarīšanas, līdz vienā brīdī kādā e-valsts pakalpojumu portālā pamanu, ka mana adrese norādīta citādāk, dzīvokļa numurs nevis 1A, bet gan 2. Pirmajā reizē nepievēršu uzmanību, otrajā reizē ignorēju, trešajā reizē sāku domāt, ka kaut kas nav lāga. Ielogojos eesti.ee, lai paskatītos datus par sevi — jā, pirms gada, kad pārvācos uz šo māju, es savām tuklajām rociņām esmu iesniedzis pareizu adreses deklarāciju, bet tagad turpat eesti.ee stāv rakstīts dzīvokļa numurs 2. Brīdi padomāju, gribēju jau taisīt jaunu iesniegumu, lai labo atpakaļ, bet tad iedomājos piezvanīt manas dzīvesvietas īpašniecei.

Piezvanīju, parunājos par dzīvi, tā un šitā, pārējās divas ģimenes, kas apdzīvo šo māju, esot savas attiecīgās daļas pārdevušas (to, ka viņi visi gandrīz vienlaikus izvācās ārā, to es pats savām ačtelēm novēroju pārnedēļas atpakaļ), bet pie reizes arī esot tagad tā, ka dzīvokļa numurs vairs nevarot būt ciparu un burtu kombinācija, tagad esot automātiski tas tapis par 2. dzīvokli.

Sīkums, bet nepatīkami. Nepietiek jau ar to, ka iepriekš te mēdza būt ķeza ar pasta sūtījumu pareizu piegādi, tagad vēl šitā. Bet principā tagad jāmaina dati visur pa labi un pa kreisi, divās valstīs, visādās bankās un iestādēs... #firstworldproblems

Pirms trijiem gadiem, kad ierados Igaunijā, es zināju burtiski dažus vārdus un frāzes, nu tur "tere" un "aitäh" un "must kohv" ("melna kafija", lai gan es nekad tādu nedzeru) un varbūt vēl kaut ko. Pēc ilgstošas ņemtnes pašdarbībā un bezdarbībā pirms (1) gada devos apmeklēt organizētus igauņus valodas kursus kopā ar citiem ārzemniekiem, trimdas igauņiem (no malas atgādina amerikāņus parastos) un vietējiem bezdarbniekiem krieviem.

Tagad jau esmu tiktāl, ka esmu pilnībā atteicies no iepazīšanās frāzes "vabandust, ma ei räägi eesti keelt, kas te räägite inglise või vene keelt?" ("atvainojiet, es nerunāju igauņu valodā, vai jūs runājat angļu vai krievu valodā?" (Ā, nu jā, vēl viens gandrīz negaidīts, bet likumsakarīgs bonuss — pa šiem gadiem stipri uzlabojušās manas krievu valodas zināšanas.)

Tagad esmu jau ticis tiktāl, ka saprotu kādus 70% vidējā ziņu raidījumā vai avīžrakstā vai sadzīviskā sarunā, un augstāks procents, ja viss saturs ir paredzams vai izsecināms no konteksta (piem., kora mēģinājumā vai veikalā/restorānā). Bonusā ar advancēšanos līdz šim līmenim nāk arī nekaunība bliezt ārā atbildi igauņu valodā pat tad, ja radusies tikai aptuvena nojausma par jautājuma saturu.

Piemērs iz dzīves ar nevajadzīgi garu fona aprakstu: šodien biju aizbraucis ar vilcienu darīšanās uz Valku. Posmā starp Tartu un Valgu ir daudzas stacijas, kurās no vilciena var tikt ārā tikai caur "C ala" (caur C zonu; es nemaz nemēģināšu skaidrot, kāpēc jaunajos igauņu vilcienos vairs nav vagoni, bet ir zonas) un tāpēc/neviļus pasažieri mēdz drūzmēties/kāpt iekšā un sēdēt tikai tur, kur vēlāk varēs tikt ārā. (Noprotu, ka mans iepriekšējais skaidrojums nav pietiekams. Iedomājieties, dzelzceļa stacija nekurienes vidū, perons ir īpaši īss (nafig meža vidū būvēt 800 m garu peronu), vilciens apstājas meža vidū pie knipucītiņa peroniņa un pasažieri tiek ārā tikai pa vienām durvīm, lai varētu civilizēti izkāpt no vilciena, lai nebūtu jālec mežonīgā veidā.) Vārdsakot, pabraucu es kādu gabalu salīdzinoši pilnā "vagonā", bet tad es izdomāju, ka gribu pārsēsties kaut kur, kur ir elektrības rozete, lai varu savu viedtālruni uzlādēt, jo, ej nu sazin, kā man ies tai Valkā, varbūt netikšu mājās līdz vēlam vakaram un būs jāguļ mežā (joks, es tā nemaz nepadomāju). Ņēmu savas mantas un gāju prom no "C ala", aizgāju, apsēdos, uzreiz klāt konduktore. "Jā, man jau ir biļete, lūk," atbildu es uz viņas pirmo jautājumu savā nevainojamajā Sāremā akcenta igauņu valodā. Tālāk seko cits jautājums, kas ir pavisam negaidīts, bet es jau neesmu uz mutes kritis, pārliecināti atbildu "Jā, daudz, bet ne ļoti daudz", bet vēl līdz šim brīdim man ir tikai aptuvena nojausma, ko viņa man jautāja, un joprojām nezinu, vai man izdevās par sevi radīt komunikabla/atsaucīga cilvēka iespaidu vai arī pasista jefiņa, kas atbild ar nesakarīgām frāzēm, kas nekādi neattiecas uz jautājamo materiālu. Tai sekundes simtdaļā pēc viņas jautājuma, ņemot vērā dažus uzķertos atslēgvārdus, man radās nojausma par šādu konduktores spiedīgo vajadzību, no kā izrietēja mana atbilde — konduktore, kas sēž pustukšā "vagonā", redz no pilnā "vagona" pārnākam kādu jefiņu ar avīzi (kuru nospēru pa ceļam no avīžu stenda), konduktore droši vien grib zināt, vai "C alā" vairs nav brīvas vietas, uz ko jefiņš ar avīzi atbild "Jā, daudz, bet ne ļoti daudz", uz ko konduktore liekas mierā un mazliet ieķiķina.

Kaut kas man liek domāt, ka es biju trāpījis mērķi, jo, kad 2,5 stundas vēlāk iesēdot pretējā virziena vilcienā, kas izrādījās tas pats "vagons" (atpazinu pēc manis atstātās avīzes uz galdiņa), konduktore atkal bija ļoti draudzīga ar mani, it kā būtu atpazinusi jefiņu ar avīzi — bet šoreiz es biju daudz efektīvāks sarunu biedrs un man bija pilnīgi skaidrs, ka viņai ir skaidrās naudas/atlikuma izdošanas problēma, uz ko es ierosināju norēķināties ar karti, bet bija jau par vēlu.

Nu, vai saskaitījāt, cik daudz bonusu ir ceļošanai ar vilcienu Igaunijā, salīdzinot ar braucienu vilcienā Latvijā, kur vilcienu iepirkumu konkurss ir tapis izsmiekls? Es, cita starpā, nevienā brīdī neesmu bijis no tiem, kas automātiski Igauniju uzskata par labāku vietu (jo kopumā igauņi ir tādi paši kā latvieši, tiešām), bet nu, tiešām.

Ko varētu tādu labu atsaukt atmiņā no šiem trim gadiem? Papildus jauniem draugiem no tiem esmu ieguvis arī sev piemērotu hobiju — velotūrismu, kas mani ir novedis nu jau ir tiktāl, ka draudzenes un automašīnas izvēlos atkarībā no tā, cik ļoti tās ir saderīgas ar manu hobiju. (Gandrīz joks — vai arī es pats esmu kā joks.) Šīsvasaras velotūrisma rezultāts gan ir ļoti pieticīgs, daļēji laikapstākļu iespaidā, daļēji citu pasākumu piepildītas vasaras dēļ. Turpinājums sekos...

Šodien paiet trīs gadi, kopš pārvācāmies dzīvot Igaunijā. Kopumā joprojām domāju, ka tas bija labs lēmums (apzināti nelietojot vērtējumu pareizi vai nepareizi), esmu ieguvis plejādi ar jauniem draugiem, jaunas valodas zināšanas, ieskatu domāšanā no citas puses (ne obligāti no lēnākas). Kā ar daudzko dzīvē, esmu guvis izpratni un ticību, ka plāni piepildās un idejas ir iespējams īstenot, tomēr vienmēr jāņem vērā, ka gala rezultāts var materializēties arī negaidītā veidā. Bet nu tas arī ir tas, kas šai dzīvē ir skaists.

Pietiks liet ūdeni, es domāju, ka varētu arī ieliet alu un saskandināt par šo tēmu. Man drīkst, man šonedēļ funkcionāls atvaļinājums — nu, es to tagad tā izdomāju nosaukt, atvaļinājums ir īsts, bet šoreiz vienkārši lietu kārtošanai un nekā nedarīšanai. :) Cita lieta, ka es visu nedēļu turpinu vadāt meitu uz dārziņu, tāpēc alus tikai tik daudz, lai var no rīta pamosties (laikā).

Varētu jau nedzert alu un iet gulēt, bet tikpat labi arī gribas pieskatīt telefonu, kurš savā nodabā atjauno sev operētājsistēmu. Turpinājums sekos...

( tikmēr Igaunijā... )

Aiztransportēju bērnu pie auklītes (sabučoju (bērnu)), nobraucu 32 km ar velo, "slikto zēnu" krogā sadzēros alu un saēdos glorificējamas vācu zemnieku brokastis (kādus pēdējos desmit km ausīs skanēja Ziemassvētku dziesma ar modificētiem vārdiem "I'm dreaming of a... large pizza") (labākā picas ēstuve pilsētā bija visa aizņemta ar viltniekiem, kas domāja, ka bija ieņēmuši labākās vietas uz bezmaksas brīvdabas kino seansu, kas būtu sācies 2 h vēlāk turpat blakus rātslaukumā), atbraucu pofigā mājās, nepabaroju kaķi, iztīrīju (+izmazgāju) ledusskapi no visiem atvaļinājumu pārcietušajiem produktiem — Āfrikas bērni, protams, būtu no tā paēduši vairākas dienas. :(

Tagad apsveru domu, vai nu a) izdarīt vēl kaut ko negaidīti produktīvu, b) atrast ledusskapī vēl vienu alu, c) neizbēgami iet gulēt.

Kamēr es par to domāju, kultūras apmaiņas programmas ietvaros piedāvāju nelielu ieskatu igauņu nacionālās dejas īpatnībās:
https://www.youtube.com/watch?v=CWdI3M24cZk

Kopš Daugavpils Gaudeamus labi pielipis. Ja nu akurāt runa par to iegriezusies, tad, rau, tās pašas dejas izpildījums Daugavpilsī: http://www.ltv.lv/lv/raksts/29.06.2014-gaudeamus.-igaunijas-studentu-koncerts.id31671/ (sk. ap 10:30).

Vakar braucām ar vilcienu mājās, un Valmierā iekāpa vācu velotūristu ģimene ar meitu apmēram manas meitas vecumā un dēlu, kurš vēl rāpošanas vecumā. Kā jau ar bērniem tas nereti gadās, pēc neilga brīža viņas jau sēdēja blakus un skatījās multenes, spēlēja spēles un zīmēja, lai gan viena otras valodu nesaprata — es pa brīdim šo to patulkoju, cik nu sapratu*. Pēc kāda laika pārsēdāmies otrā vilcienā visi kopā (man meita vēl īpaši lūdza iet sēdēt pie viņiem), otras meitenes mamma mūs uzcienāja ar cepumiem, nu, zin', tiem cepumiem, kas pa divi salīmēti kopā ar šokolādi. Vēlāk mana meita gribēja vēl vienu cepumu, bet man nebija ne jausmas, kā cepums būtu vācu valodā, toties ieteicu meitai uzzīmēt cepumu un tad aiziet pie viņiem parādīt. Lūk, zemāk ilustrācijai pat divi varianti**. Diemžēl pašu interakciju neredzēju, bet laikam nostrādāja, jo cepumus pēc tam tā meitene atnesa! :)
( cepums vācu valodā )

* bet sapratu arī, ka man šobrīd šausmīgi grūti pārslēgties uz tulkošanu virzienā uz vācu valodu, nāk ārā tikai igauņu valoda, un tā nav pirmā reize, turklāt tā ir bijis arī tad, kad esmu mēģinājis runāt franču valodā
** viņas tur viena otru papildināja, un vienā no variantiem cepums ir pārtapis par nosacītu cilvēku, un es pat īsti nezinu, kura cepuma ilustrācija kalpoja komunikācijai

Atsaucoties uz iepriekš rakstīto, (atkal) ierosinu šodien uzspēlēt novusu un iedzert maķenīt alu manu vecāku mājas dārzā Pārdaugavā (Bieriņos). Domāju, ka varētu sākt ap 19-iem. Pieteikšanās komentāros, sīkāka informācija pa e-pastu pzrk.loves.spam+novuss@gmail.com.

( ilustratīva bilde )

Vecāki nesen pastāstīja arī nedaudz par tā novusa galda vēsturi. Tas esot bijis daudz spēlēts manas vecvecmāmiņas vecāku mājās netālu no tagadējās Atgāzenes dzelzceļa stacijas, viņiem bija ļoti liela ģimene (tā ka noteikti nebija grūti atrast kompāniju spēlēšanai), bet nu kad tie (manas) vecvecmāmiņas vecāki aizgāja pie saviem tēviem manā agrā bērnībā, tad tās mājas sāka dalīt uz visām pusēm, mans tēvs "pieseivoja" novusa galdu. (Par citām to māju dalīšanas peripetijām lai vēsture šoreiz klusē.)

Šīrīta pērle no piecgadnieka, kas aktīvi mācās lasīt un rakstīt.

Braucam gar Stradiņiem, tur uz sētas milzīgiem burtiem grafiti uzskribelēts. Mazais to vēro, līdz atskan komentārs: "Paskaties, tur [kaut kas] rakstīts... kāds iemācījies burtus!"

Pēdējās četras dienas pēc kārtas pavadītas Latvijā. Makā vairs nav nevienas igauņu monētas, toties ir divas vācu un deviņas — latviešu.

Jāizmēģina, kāda ir sajūta, cibojot 2014. gadā.

Atbraucu atkal uz savu dzimto Rīgu, šonedēļ pastrādāšu no šejienes. Drīz būs trīs gadi, kā esmu pārvācies uz Igauniju, man — desmitā daļa dzīves, meitai — jau vairāk kā puse dzīves tur nodzīvota. Kopumā: nenovērtējama pieredze, kuru ne mirkli un ne kripatiņas nenožēloju, bet pēdējā laikā ir arī uzmācies secinājums, ka pirmās paaudzes imigrantiem svešā vietā iedzīvoties ir ļoti grūti (tam gan varētu būt papildu izskaidrojums arī tāds, ka esmu nedaudz vienpatis, ko tur liegties).

Kā būtu ar kādu novusa partiju vai alu?

Man atgādināja, ka es sen neesot rakstījis. Izmantošu brīdi, kamēr esmu nonācis speciālos apstākļos (autobuss pills ar igauņiem, kas caur Pērnavu dodas uz Gaudeamus Daugavpilī), un atzīmēšos, ka nekur neesmu pazudis. Šādas klišejiskas atziņas gan ir lasāmas daudzos pamestos blogos (man vienkārši pirksti necēlās rakstīt "daudzās pamestās cibās"), bet man laikam ir aizbildinājums. Nu nē, patiesībā nav. Es vienkārši esu iegrimis ikdienas aizņemtībā. Nodarbojos ar to, ko varētu nosaukt par "get a life".

Šodien ziņās Igaunijā:
* šīsvasaras dziesmu svētku programmā iekļautas dziesmas (mp3) autors esot apvainojies uz kādu amatpersonu, kas kritizējusi dziesmas piemērotību 21. gadsimtam, un prasījis izņemt no dziesmu svētku programmas,
* dažas stundas vēlāk nacionālie mediji ziņo, ka tomēr visi esot mierā un dziesma dziesmu svētkos būs (urrā!),
* cita starpā no šodienas mums ir jauns premjers, Taavi Rõivas — turklāt gados jauns (manas paaudzes pārstāvis), ar gados vēl jaunāku otro pusi no vietējā šovbiznesa aprindām. (Piezīme sev: vecs palieku.)

( ... tālāk ... )

Šodien tāds mazliet skumjš novērojums, kas saistīts ar to, ka dzīvoju blakus sociālajai mājai. Ikdienā šis apstāklis izpaužas tā, ka te sastopami dažādi dīvaini cilvēki, visādās diennakts stundās iereibuši cilvēki, diedelnieki un bijušie zeki, un citi dzīves pabērni, bet kopumā viss ir mierīgi, pa reizei gadās, ka policija atved kādu mājas iemītnieku, kurš kaut kur pilsētā ir ālējies, pa reizei gadās, ka tajos simts metros, kas mums jāiet līdz bērnudārzam, uzrodas kāds runīgais igaunis, kuram kaut ko atkal vajag. Bet citādi — tik tiešām ir tik mierīgi, ka te pat durvis varētu neslēgt.

Šodien toties — pa dienu paņēmu mazu pārtraukumu, savā virtuvē kaut ko taisu sev apēdamu, pēkšņi izdzirdu klusinātu mūziku. "Dīvaini," padomāju, jo datorā tobrīd neko neklausījos, televizors izslēgts, radio arī. Meklēju mūzikas avotu, līdz sapratu, ka tā nāk no aizvērtā loga, no ielas, un ieklausījos, ka tā ir a capella mūzika, tb vienkārši dziedāšana, bet muzikāla dziedāšana, nevis troksnis ar cilvēka balss elementiem. Aiz mana loga ielas vidū stāvēja viens no zināmajiem sociālās mājas iemītniekiem un dziedāja neredzamai publikai, pa brīdim tos uzrunājot. Skaista, baritona balss, bet saskumu, jo šis kadrs man jau bija "pazīstams" kā viens no pilsētas dīvaiņiem / diedelniekiem vecpilsētā. Reiz man nācās vērsties pret viņu ar visiem dusmīgajiem igauņu valodas vārdiem, ko tobrīd zināju, jo todien (vasarā) ēdu pusdienas kādā āra kafejnīcā un, kamēr uz brīdi biju atgājis no galda, viņš garāmejot paguva pagrābties no manas porcijas.

Šodien toties saskumu, ka tāds talants pavada savas dienas, klaiņojot pa pilsētu, diedelējot naudu un klusās šķērsielās uzdziedot neredzamai publikai.

( Tikmēr Sočos... )

Kāda GoPro kamera izkrita no lidmašīnas un iekrita cūku aplokā:
https://www.youtube.com/watch?v=QrxPuk0JefA

Nemanāmi turpinot sen aizmirsto sēriju "dienas vārds igauņu valodā", biatlons igauņu valodā nav nekāds biatloon kā varētu domāt. Sporta veidu nosaukumos igauņiem patīk lietot aprakstošus nosaukumus saviem vārdiem, piemēram, futbols viņiem ir jalgpall (kājbumba), basketbols ir korvpall (grozbumba kurvjbumba), volejbols ir võrkpall (tīklbumba). Nu bet biatlonu viņi sauc par laskesuusetamine, burtiski — šaujslēpošana. #mildlyinteresting

Subj.!

Vispār gribēju apjautāties, vai tā ir taisnība, ka latviešu valodā vokatīvs tagad I deklinācijas lietvārdiem ir pareizi ar galotni, par piemēru ņemot zināmo grāmatas nosaukumu, vajadzētu būt "Mazais cilvēks, ko nu?"