( ... tālāk ... )

Šodien tāds mazliet skumjš novērojums, kas saistīts ar to, ka dzīvoju blakus sociālajai mājai. Ikdienā šis apstāklis izpaužas tā, ka te sastopami dažādi dīvaini cilvēki, visādās diennakts stundās iereibuši cilvēki, diedelnieki un bijušie zeki, un citi dzīves pabērni, bet kopumā viss ir mierīgi, pa reizei gadās, ka policija atved kādu mājas iemītnieku, kurš kaut kur pilsētā ir ālējies, pa reizei gadās, ka tajos simts metros, kas mums jāiet līdz bērnudārzam, uzrodas kāds runīgais igaunis, kuram kaut ko atkal vajag. Bet citādi — tik tiešām ir tik mierīgi, ka te pat durvis varētu neslēgt.

Šodien toties — pa dienu paņēmu mazu pārtraukumu, savā virtuvē kaut ko taisu sev apēdamu, pēkšņi izdzirdu klusinātu mūziku. "Dīvaini," padomāju, jo datorā tobrīd neko neklausījos, televizors izslēgts, radio arī. Meklēju mūzikas avotu, līdz sapratu, ka tā nāk no aizvērtā loga, no ielas, un ieklausījos, ka tā ir a capella mūzika, tb vienkārši dziedāšana, bet muzikāla dziedāšana, nevis troksnis ar cilvēka balss elementiem. Aiz mana loga ielas vidū stāvēja viens no zināmajiem sociālās mājas iemītniekiem un dziedāja neredzamai publikai, pa brīdim tos uzrunājot. Skaista, baritona balss, bet saskumu, jo šis kadrs man jau bija "pazīstams" kā viens no pilsētas dīvaiņiem / diedelniekiem vecpilsētā. Reiz man nācās vērsties pret viņu ar visiem dusmīgajiem igauņu valodas vārdiem, ko tobrīd zināju, jo todien (vasarā) ēdu pusdienas kādā āra kafejnīcā un, kamēr uz brīdi biju atgājis no galda, viņš garāmejot paguva pagrābties no manas porcijas.

Šodien toties saskumu, ka tāds talants pavada savas dienas, klaiņojot pa pilsētu, diedelējot naudu un klusās šķērsielās uzdziedot neredzamai publikai.

( Tikmēr Sočos... )

Kāda GoPro kamera izkrita no lidmašīnas un iekrita cūku aplokā:
https://www.youtube.com/watch?v=QrxPuk0JefA

Nemanāmi turpinot sen aizmirsto sēriju "dienas vārds igauņu valodā", biatlons igauņu valodā nav nekāds biatloon kā varētu domāt. Sporta veidu nosaukumos igauņiem patīk lietot aprakstošus nosaukumus saviem vārdiem, piemēram, futbols viņiem ir jalgpall (kājbumba), basketbols ir korvpall (grozbumba kurvjbumba), volejbols ir võrkpall (tīklbumba). Nu bet biatlonu viņi sauc par laskesuusetamine, burtiski — šaujslēpošana. #mildlyinteresting

Subj.!

Vispār gribēju apjautāties, vai tā ir taisnība, ka latviešu valodā vokatīvs tagad I deklinācijas lietvārdiem ir pareizi ar galotni, par piemēru ņemot zināmo grāmatas nosaukumu, vajadzētu būt "Mazais cilvēks, ko nu?"

kautskis atgādināja, ko es gribēju izstāstīt kā turpinājumu balādei par balodi — iespējams, neticēsiet*, bet Vecgada vakarā ēdu ziemeļbriedi, ar lidmašīnu atceļojušu no Somijas ziemeļiem. Nebija ne vainas, mans iekšējais gurmāns nemācēja pateikt, ko tieši tā garša atgādina, bet kopumā bija labi.

* Skudriņa Tipa ticēja? Neticēja.

Uzšķērdu pirkstu, desu griežot, bet bija to vērts.

Aš tik laba, ka jāpieraksta nosaukums, kamēr nav aizmirsies: Nõo Moskva Täissuitsuvorst. (=Žāvēta desa. Nõo ir ciems te Tartu pievārtē, ar gaļas kombinātu, Moskva ir brendneims ar nojaušamu nozīmi.)

Tie, kas ir ar mani runājuši Skaipā, jau ir pazīstami ar manu kaķi.

Katru reizi, es pasvītroju: katru reizi, kad es runāju pa telefonu vai sazvanos Skaipā, kaķis ir klāt un vai nu par visām varītēm iebāžas kadrā vai vienkārši nāk stipri draudzēties.

Es varu visu dienu nosēdēt pie darbagalda un principā būtu miers, bet tiklīdz sāku runāt, tā kaķis ir klāt. Radi jau zina un to arī ekspektē, ka Skaipa video zvana ekrānā jebkurā brīdī var parādīties kaķis vai patvaļīgi izvēlēta [kaķa] ķermeņa daļa, savukārt ar kolēģiem mēdz būt tā, ka nopietnu diskusiju laikā man ir jācenšas saglabāt nopietnu seju un ar abām rokām jātur kaķis ārpus kameras redzes lauka.

Tere tulemast eurotsooni!

Nepastāstīju kādu gadījumu pirms mēneša Tallinā. Ejam mēs tāds bariņš cilvēku pa ielu netālu no ostas, vienuviet ietve kļūst šausmīgi šaura (apm. 1 metrs), bet satiksme pa šauro ielu ļoti intensīva — līdz ar to ejam viens aiz otra, bet satiksmes trokšņa dēļ nav iespējams sarunāties. Preambulas būtiska sastāvdaļa: pzrk gardu muti cenšas notiesāt rupjmaizes/bekona/ceptas olas burgeru.

( uzskates materiāls, sk. ietvi kreisajā pusē )

Šādā noskaņā klusēdami ejam pa ietvi, vērojam uz ielas braucamās daļas tusējošu balodi, vērojam pa ielu strauji tuvojošos fūri, vērojam balodi, vērojam fūri, vērojam balodi. pzrk ver vaļā muti, lai nokostu kārtējo tiesu, līdz paliek vaļā muti vērojam tālāko notikumu pavērsienu: fūre ir strauji nonākusi pie baloža, mēs esam lēni nonākuši tieši blakus balodim (mēs — uz ietves, balodis — mums blakus uz ielas). Tālāko notikumu pavērsienu īsumā var rezumēt šādi: PĻURKT! Mazliet garāks rezumējums: balodis pārāk vēlu pamanīja briesmas, fūres vadītājs nemaz netaisījās uz šaurās ielas taisīt kādus manevrus, lai izvairītos no pļurkt (un labi, ka tā!), bet mēs apmēram pusotru metru no notikumu epicentra acis neatraudami bijām nejauši novērojuši baloža dzīves beigas.

Ko mēs? Neko, lielām acīm saskatījāmies ar cīņubiedru, un turpinājām ceļu un burgeru.

Labu apetīti, un jauku gadu!

Jūs, protams, neticēsiet, bet igauņu Swedbanka man pagājušajā nedēļā atsūtīja vēstuli, ka no 2014. gada 1. februāra visi bankas konti Igaunijā būs IBAN formātā. Līdz šim te nekur pārlieku bieži neesmu praksē redzējis IBAN numurus, ir gadījies satikt pat cilvēkus, kas lieto internetbanku un nezina, kas ir IBAN. :)

Lasu pa nedēļu sakrājušos neizlasītos tabus, malkoju vīna un spraita apvienojumu. Tāda neliela atslodze pa vidu starp divām koncertdienām. Vakar pēc mēģinājuma ar citiem koristiem devāmies uz Illegard, kur patērējām alu un turpinājām dziedāt šo un to no repertuāra, līdz vienā brīdī no blakus galdiņa pienāca somi un palūdza, vai mēs nevarētu himnu nodziedāt — kā nekā melodija ir tā pati, bet ziemeļu kaimiņu ziemeļu kaimiņiem vakar bija neatkarības diena. (Nodziedājām.)

Pēc tās pasēdēšanas gan no rīta bija tā... ka balss bija starp otro un trešo basu, bet nu tas nekas (kā mani meita mēdz mierināt).

Forša ideja Ziemassvētku noskaņu koncertam: kopkorī ar četriem citiem koriem un ar barokorķestra pavadījumu Tartu lielākajā un, iespējams, akustiskākajā baznīcā, Jāņa baznīcā, izpildījām divus lielāka formāta skaņdarbus, Haidna "Missa brevis" un Pergolesi "Magnificat"*. Šodienas koncerts bija ļoti izdevies — ja jums rīt gadās būt Tallinā, plkst. 18 Metodistu baznīcā ir iespēja to noklausīties (vēlreiz vai pirmoreiz). Ja nemaldos, baznīcas adrese ir Narva mnt 51.

Mūzika ir labs veids, kā rast dzīvei piepildījumu, apsveru pat domu atsākt vai turpināt mācīties kāda instrumenta spēli.

* Man ir slinkums meklēt citu plejlisti vai taisīt jaunu, šai jūtūbes plejlistē var noklausīties to Magnificat, pirmie seši video šai plejlistē. bet nu vienmēr jāņem vērā, ka izpildījums un uztvere var atšķirties, diriģents var salikt aizraujošus uzsvarus, negaidītas, bet efektīgas pauzes, variēt ar izpildījuma skaļumu, izcelt kādas balsis vai instrumenta partiju, no otras puses, kādi no [pārsvarā amatieru kolektīvu] izpildītājiem var šo to nolažot, iedziedāt nepareizi, utml. Respektīvi, your mileage may vary.

...no Mount Moran iekš to Grand Teton National Park. (Ne gluži. Labrīt no mākoņainās un ne tik kalnainās Igaunijas — ja nu kāds kaut ko padomāja.)

Starp citu, nedēļu pirms pašvaldību vēlēšanām Igaunijā vērojama liela šūmēšanās par to, cik daudz naudas "notriecis" Tallinas mērs Edgars Savisārs jaunā Ülemistes satiksmes mezgla atklāšanas pasākumā, kur cita starpā "piedalījās" gigantisks putuplasta monstrs, lūk, ziņa ar video un bildēm:
http://www.delfi.ee/news/paevauudised/eesti/fotod-ja-video-edgar-savisaar-avas-koos-ulemiste-vanakesega-meeleavalduste-saatel-liiklussolme.d?id=66880191

Nesen apritēja 2 gadi, kopš esam pārcēlušies dzīvot Igaunijā. Divi igaunizācijas piemēri iz šodienas:

Veikalā skatos, ka meita izvēlējusies 5+1 paku ar Tere "Kohuke" biezpiena sieriņiem, manī pamostas nacionālists — pagrābju no blakusplaukta lielo kasti ar "Kāruma" sieriņiem (10+1), cerīgi un entuziastiski piedāvāju meitai, bet viņa... "Nē, es gribu šitos."

Meita skatās multeni un komentē: "Viņi tur runā par princesi, mēs dārziņā ar Hendrik arī spēlējāmies ar princesi."
Es: "Ak tā, Hendriks arī spēlējās ar princesi?"
Meita: "Hendrik, viņu sauc Hendrik."

Esmu vietā, kuras nosaukumu parasti aizmirstu nākamajā brīdī pēc skatiena novēršanas no kartes - Plateliai iekš Žemaitijas nacionālā parka. Tas nozīmē, ka esmu kustības virziena vektoru pavērsis uz māju pusi, bet uz turieni vēl jātiek.

Pagaidām viss kārtībā (tfu, tfu, tfu). Līdz šim nopietnākais incidents bija Liepājā, kur ar savu ~37 kg smago inventāru gandrīz novēlos atmuguriski pa šaurām spirālveida trepēm - sazin kāpēc biju to visu uzvilcis augšā uz dzīvokli, kurā tonakt nakšņoju; lejā gan nekādi civilizēti nevarēju to dabūt.

Esmu mežā. Lietus dēļ nācās meklēt teltsvietu 12 km pirms šodienai nospraustā galamērķa - Kolkas - un telti nācās celt tieši spēcīgākās lietusgāzes laikā (toties tagad vairs nelīst).

Šai piedzīvojumā sāk parādīties izdzīvošanas šova pazīmes - ir daudz slapju mantu un drēbju, ēdiena diezko daudz nav, mežs slapjš, un ugunskuru, a) iespējams, nedrīkst kurināt, b) negribas kurināt, lai manu nometni nepamana.

Mēģinu gulēt.