es saprotu, ka tajā pašā vakarā ir Aleju jaunā ieraksta prezentācijas koncis, bet tas ir turpat blakus un mierīgi var paspēt abus, jo mēs sāksim laicīgi - karoč, 30. janvārī 19.00 Briānielas Valmiermuižā būs gada stilīgākais pasākums - Rīgas minku fotoizstādes atklāšana + Difūzijas augšāmcelšanās koncerts.

https://www.instagram.com/riigasminkas/
https://www.facebook.com/events/1676438866269267

Ir diezgan atbrīvojoši, ka būvējot savu nākotni, tur ir vieta stāstiem par opi ar bitēm, lai gan tās nav ne tavas bites, ne tavs opis. Lai gan mācība no šī stāsta gan ir manējā. Domāju, ka opis priecātos, ka viņa stāsti turpina dzīvot jaungada svinībās, pat ja viņš nepiekristu tam, kā mūsdienās notiek cilvēku dzīves.

devīze: jūs vēl par to samaksāsiet!

Mans pagaajusha decembra miiljaakais atgriezaas, bet shajaa sezonaa kaut kaa uz vinju vairs nestaaveeja. Vinjsh ar savu partneri pashkjiiries un kljuvis krietni lipiigaaks. Vinjsh bija paaraak pieejams, liidz ar to man ljoti aatri palika garlaiciigi. No viens puses stulbi, ka es taada sekla, bet no otras - pofigs.

Tai pat laikaa shii nelielaa konkurence iedvesmoja H pacensties vairaak. Tas izpaudaas kaa paarsteigummasaazha ar happy ending un romantiska Ziemasveetku getaway, pieskatot draugu kakjus. Bonusaa veel neplaanoti saskreejaamies jaunaa gada balliitee un lieliski izbuchojaamies. Balliitee kaads pajutaaja vai mees ar H veel joprojaam kopaa. Es atbildeeju, ka "kopaa" nav tas iistais vaards kaa to aprakstiit, bet, jaa, mees laiku pa laikam patuseejam. Principaa shiis ir ilgaakaas "attieciibas", kas man bijushas peedeejo gadu laikaa, kas raada, ka tomeer kaut kaads hiiliings ir noticis.

Šodien man kabinetā ienāca kolēģe (mums pusdienu pārtraukums), runājāmies, durvis puspavērtas. Pēkšņi ienāca direktors, nedaudz parunāja, novēlēja laimīgu jauno gadu un aizgāja. Tāda, lūk, pirmā darba diena šajā gadā. Bet, protams, man simpatizē vadītāji, kuri mēdz aprunāties ar ierindas darbiniekiem, jo viņiem ir iespēja būt mazliet mazāk atrautiem no realitātes.

Es drusciņ apskaužu ebrejus. Jā, pasaulē ir pilns ar antisemītiem un viņi gadu tūkstošu laikā ir dabūjuši ciest visai skarbi. Bet drusciņ apskaužu es viņus par to, ka viņiem ir tā tautas - bezmaz kā paplašinātās ģimenes kopība. Kad pagājušajā gadā Taizemē aizturēja grupu "B2" un gribēja to deportēt uz Krieviju, tad viņi tā iesaistījās, ka burtiski izrāva tos no Krievijas rīkles. Izraēlā esot tā, ka Izraēla iesaistoties par jebkuru savu pilsoni vai arī jebkuru citas valsts pilsoni, ja viņš esot ebrejs. Man ļoti gribētos, lai latvieši arī kā tauta vairāk turētos kopā. Nav jau tā, ka mums arī nebūtu šādu iezīmju - Dziesmu svētkos sanāca iepazīt ļoti daudz foršu, izpalīdzīgu un aktīvu cilvēku. Bet gribas laikam vairāk. Varbūt tāpēc, ka man pietrūkst kopības sajūtas pēdējā laikā.

Bauskas pusē, ap Ziemassvētku laiku.
( ... )

Lai jums laimīgs gads, mīļie (paši zināt, kuri tādi ir).

Kopumā man šķiet, ka gaisā virmo daudz eiforisku cerību.
Tad jau redzēsi, kas sanāks.

pēc šitādiem svētkiem biezākas brilles jāņem, lai makā ieskatītos ar kādu rezultātu, bet vienalga baidos

(20+25)^2=2025
1^3+2^3+.....+9^3=2025
(1+2+3+4+5+6+7+8+9)^2=2025

matemātiskās ēverģēlības, bet rītā uz darbu

Nu tā – atradu pirmo vietu, kur piekasīties. A111 paskaidrojumā "Iespējams, aktieris Fabriss Lukini" vietā esmu diezgan drošs, ka būtu bijis jāraksta "Iespējams, režisors Lukīno Viskonti".

kaut kā nesagaidu es "jauno" gadu vairs ar prieku. un arī "veco" gadu es nekādi nevērtēju. pēdējo reizi man gadījās pateikt ka gads ir bijis "sūdīgs" par 2019. gadu, un biju ļoti priecīgs ieskandināt 20tos. un tad pēkšņi izrādījās ka 2019 bija brīnišķīgs gads.

priecīgus poxmeļus

Laimīgu Jauno gadu, mīļie! Lai mums tas nākošgad ir mierīgāks, priecīgāks, veselīgāks un labiem notikumiem daudz bagātāks kā šis!

Cik šaura telpa,
Ko acis aptver!
Un redzamā debess
Galvu spiež.

Aiz jūdžu kalniem
Jau zeme beidzas,
Virs mākoņiem pakārtas
Zvaigznes mirdz.

Dūcošā steigā
Uz priekšu mūs aizrauj
Gaismas tālē
Mūžīgais laiks.

Bet tāle tālu
Un nenāk tuvu,
Un neatkāpjas
No papēžiem nakts.

Rainis

mjā. nu šis bija ļoti savāds gads. man skan galvā teikums - "pīrāgam nabagam abi gali apdeguši". šim gadam pirmais gals bija apātiski apdedzis, otrais - dinamiski. pa vidu bija vasara. ļoti romantiska, tomēr arī mokoša vasara. es nesaprotu kā vienā gadā var notikt tik daudz, turklāt lielākoties huiņas (dārgie lasītāji, piedodiet, ka šogad tik daudz lamājos savā cibā, bet tas mazliet palīdz distancēties no tām huiņām. es ceru, ka man nākamgad nebūs vajadzības tik daudz lamāties). man kopumā gāja ritīgi grūti. BET - kā K teica - viņš neatceroties, kad es iepriekš esot likusies tik dzīva un man esot glovs, arī, kad es esot bēdīga. laikam jau labāk tā, nekā apātiskā numbnesā. un - diezgan daudz gāju uz končiem, teātri un klausījos mūziku un pēc savas iniciatīvas satikos ar cilvēkiem.
šogad nomainīju darbu, mira tuvinieki, zirgs lielāko gada daļu bija uz slimības lapas, netiku galā ar dārzu, klašoju ar māti (un brāli), dirsā ar finansēm, izšķīros un iemīlējos.
aaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaa


( mēnešu hailaiti )

Nav tā, ka es neapzinājos šādu risku, bet jauno gadu es sagaidīšu ar zilu aci. I had fun, of course, bet tāpat tas nav tas, ko es gribēju. Stulbi arī tas, ka spēju noturēt fokusu visu laiku, izņemot pēdējās piecas minūtes, kad pēdējie trīs raundi bija daudz vieglāki kā vidējie, jo man izdevās atlābināties. Atslābinājos mazliet par daudz. Ceru uz vēsturisko pieredzi, ka ballītes, kuras es pavadu ar zilu aci, ir diezgan jautras.

"remdens kā paralēlais visums, kur viss ir tikai majonēze"
(šo izgudroja ChatGPT, dzejnieki var iet atvaļinājumā)

Plānoju, ka man vajadzētu nopirkt planšeti - acīm būtu vieglāk. Man taču uzrakstīja jaunas brillēs - 11. Iepriekšējās brilles man bija pirms vienpadsmit gadiem un tad bija par divām dioptrijām mazāk. :( Un ja tālumā es vēl kaut cik redzu, tad tuvumā ar tādu stiprumu jau ir drusku problēmas. Sāku pat aizdomāties, varbūt man vajadzētu to acu operāciju. Bet ar planšeti - lielākiem burtiem un attēliem - būtu vieglāk. Tas arī jau būtu labi.

Šodien divas labas lietas notika. No rīta konstatēju, ka man vannas istabā ir salūzis krāns, taču jau vakarā tas bija salabots - manas dzīvokļa saimnieces vīrs atnāca un salaboja (man saimniece dzīvo šajā pašā mājā - tikai vienu stāvu zemāk). Otrā foršā lieta - jaunākais brālis ir piemontējis eņģītes vienam grāmatu skapim laukos. Ne vienu reizi vien tās durtiņas man bija uzkritušas uz kājām, kad es gāju tur garām vai tīrīju to istabu un es mēdzu lūgt, lai tas tiek salabots. Es pat nopirku enģītes. Tās vēlāk brālis izbrāķēja, jo vajagot tikai skrūvītes kaut kādas tur. Nu tad šoreiz, kad uzzināju, ka viņi brauks uz laukiem, palūdzu, lai paņem tās skrūvītes un salabo. Un salaboja. Es esmu tik priecīga. :)

Savukārt šonakt sapnī es redzēju, ka dzīvoju kaut kādā baigajā gaģušņikā - pagrabstāvā ar mazu lodziņu, kas aizklāts ar kaut kādu lupatu. Kad iznācu laukā, tad izrādījās, ka tā ir kaut kāda pieklājīga māja uz Barona ielas. Bet kad ienācu atpakaļ, vairs to savu dzīvokli nevarēju atrast.