May 21st, 2007

12:43 am
šķebinoši sentimentāls pastāsts par dzimto pilsētu

Man patīk Rīga. Šodien tajā bija kas tāds pievilcīgs. Agri cēlos, lai laicīgi nokļūtu Skonto hallē, zināju, ka Rīgas maratona dēļ viss būs aiztaisīts ciet, bet tas netraucēja mani ignorēt šo paredzamo problēmu un neko neplānojot, nekur neuzzinot, kas tieši būs ciet, no mājām ārā doties pēdējā brīdī. Savā nodabā ripinājos pa Pārdaugavas ielām, sildoties siltajā rīta saulītē, līdz Kalnciema un Slokas krustojumā atdūros pret policijas ekipāžu un bloķētu Vanšu tiltu. Prātā noris ātras maršruta maiņas aplēses un es jau turpinu ceļu visu pārējo auto plūsmā uz Akmens tiltu. Nonācis uz Barona ielas, mans iekšējais maršruta plānotājs ieteica griezties pa kreisi uz Dzirnavu ielas, bet tā savukārt ciet remontdarbu dēļ (tās ir jau otrās neplānotās maršruta korekcijas). Apbraucis pāris kvartālus, nokļūstu atkal uz Dzirnavu ielas. Ticis jau pavisam tuvu hallei, pie ARS'a uz Skolas ielas krustojuma nākamais šķērslis policista ekipējumā. Nu ap šo brīdi sākās riņķa dancis pa vienvirziena ielām, nemitīgi atduroties pret policijas ekipāžām, kas bija nobloķējušas visus stratēģiski svarīgos krustojumus, kuri jāšķērso, lai nokļūtu uz halli. (Tagad, kad šo rakstu, es atcerējos vēl vienu alternatīvu, kuru gan no rīta neizmēģināju steigas dēļ, bet tai būtu bijis jādarbojas, simtspunkti!) Pie n-tā riņķojuma iekšēji nospļāvos un atstāju auto pirmajā brīvajā vietā ielas malā kvartālus četrus no halles. Bet stāsts galu galā ir par to, ka bloķētās ielas atkal rada sirreālu tukšuma iespaidu - kaut kur tālumā skan mūzika (maratonistus izklaidēja orķestris, šķiet), krustojumos policijas ekipāžas, un neesošās automašīnas rada vēl nereālāku iespaidu kā naktīs - naktīs pie tāda tukšuma ir pierasts, bet gaišā dienas laikā tas rada precīzu pamestības sajūtu. Man to sajūtu ļoti gribas salīdzināt ar kādu daudzsēriju filmu/seriālu, kas bija uzņemta pēc (S.Kinga?) grāmatas par visu pasauli aptverošu slimību, pret kuru imūni ir tikai pāris cilvēki. Vienmēr šādās situācijās es kādam atstāstu šo filmu, ko redzēju pirms gadiem 10-15.

Vakarpusē atgriezies mājās, izstūmu velosipēdu saulītē un devos šķietami bezmērķīgā braucienā, bet patiesībā devos uz Statoilu pēc Statoila kafijas. Vienā no trijiem lidostas tilta Statoiliem arī tiku pie gardā padzēriena un nosēdos ielas malā baudīt urbāno lauku ainavu, kafiju un pāris cigaretes. Minūtes 10-15 vēlāk gadījās nākamais mazliet sireālais Piedzīvojums. Tālumā ieskanas klusinātas sirēnas, pēkšņi sakustas policijas ekipāža, kas turpat blakus bija snaudusi ceļa malā, imitējot ātrumpārkāpēju vērošanu. Policijas ekipāža nostājas šķērsām pāri Jūrmalas šosejas pievedceļam, apstādinot džipus un poršes. Mirkļus vēlāk ievēroju, ka arī pati Jūrmalas šoseja kļuvusi nedabiski tukša virzienā uz Rīgu. Paiet minūtes, pa šoseju paripinās garām policijas ekipāža ar ieslēgtām sarkani-zilajām bākugunīm. Nekas un neviens neseko. Šī tukšā pauze liek man domāt, ka tuvojas kāds ļoti liels Mākslinieks, kas ietur ļoti lielu Pauzi. Tad šo domu apstiprina nākamā policijas automašīna, kas tāpat paripo garām pa šoseju, un vēl aizvien neviens neseko. Es apsveru divas domas - vai nu kādas valsts augstākā amatpersona, vai arī kaut kāda milzu krava, kas nav apturama (atceraties filmu "Ātrums" ar Rīvsu un Buloku?), vai sazin kas. Pēc lielās pauzes beidzot garām pabrauc gara kolonna ar kādas valsts karodziņiem pie kāda limuzīna. Ej nu sazin, bet visa intriga pazudusi. Vēl tikai īsu brīdi pavēroju auto plūsmu, kas sekoja pēdējai noslēdzošajai policijas ekipāžai, un ieinteresēts pastaipīju kaklu, lai paskatītos, vai trakojošie baikeri apdzīs Īpaši Svarīgās Automašīnas, bet nesaredzēju, ar ko tas beidzās.

Tāds, lūk, stāsts par Rīgas ielām.

Sorry, visraksts bija mānīgs.